«Dieva klātesamības sajūta atgādina smalku sudraba līniju – līkni, līdzīgu kardiogrammai, kas iet nevienmērīgi. Te ceļas augšup, te krīt lejā, uz brīdi stabilizējas, un tad viss sākas no jauna. Līkne nedrīkst pazust, nedrīkst apstāties, jo līdz ar viņu apstājas viss. Darbu sērija Sudraba līkne veltīta šai Dieva, Transcendenta klātesamības sajūtai cilvēka dvēselē. Bet šie darbi nav par Dievu. Tie ir par cilvēku, pārsvarā mātēm un viņu jūtām.
2016. gadā es pirmo reizi uzgleznoju šos tēlus. Tas bija trīs gadus pēc mana bērna piedzimšanas, kad es pirmo reizi nostājos vissvarīgāko, eksistenciālo jautājumu priekšā - kāda ir mūsu dzīves jēga; vai Dievs pastāv; kas mūs gaida pēc nāves; un kāda ir ciešanu būtība un mērķis. Manās rokās nonāca grāmata Ľudové plastiky, Slovākijas 18.-19. gs. autodidaktisko reliģisko koka skulptūru katalogs. Naivitāte, mīlestība, cerība un vienlaicīgi šausmas un sāpes no nepanesamām cilvēciskām ciešanām daudzās koka Dievmāšu sejās, īpaši Pieta skulptūrās, veidoja spēcīgu kontrastu un ārkārtīgi dziļi saviļņoja mani, pilnībā atbilstot manai tā laika eksistenciālā lūzuma sajūtai, kuru gribēju arī parādīt savos darbos.
Akvarelis uz audekla ir mana mīļākā tehnika, kas gleznošanas procesā ievieš lielu nejaušību, faktiski strādājot kopā ar mākslinieku kā līdzautors, un vienmēr man liekot nepacietīgi gaidīt gleznošanas gala rezultātu. Daži darbi ir nedaudz papildināti ar eļļu un olas temperu,» Anna Pommere, 2024.