Dzejas lasījumi Nokāpt pilsētā

”Baznīcas ielā dzejnieks gan varēja uzkāpt tikai līdz otrajam stāvam, taču arī tas acīmredzot bijis pietiekami augstu, lai izdotos izkāpt no pilsētas kņadas un dvēsele atvērtos. Tomēr Raiņa dzejolis ietver sevī kādu būtisku noteikumu – lai varētu uzkāpt savā dvēseles mājā, vispirms ir jānokāpj pilsētas dubļos. Aspazija rakstījusi – tāpat kā augam nepieciešama zeme, dzejniekam nepieciešama atmosfēra, un tieši pilsēta ir daudzu dzejnieku atmosfēra vai, kā teicis dzejnieks Artūrs Punte, pilsēta raksta dzeju un dzeja pilsētu. Šķiet, ka šodienas dzejnieks nespēj izbēgt no pilsētas vai kaut vai netiešas pilsētas “dubļu un tvaiku” apdziedāšanas. Nule restaurētā un apmeklētājiem jaunatvērtā Raiņa un Aspazijas māja – dzejnieku un dzejas telpa – Raiņa dzimšanas dienā aicinās ieklausīties pilsētā un dvēselē.Annas Auziņas (1975) dzeja bez pilsētas kustības un garšas nav iedomājama, viņa vienlīdz meistarīgi apraksta mīlestību, vidusskolnieču rītus un maršruta autobusus.Elīnas Bākules-Veiras (1981) piederību Rīgai iespējams nolasīt arī viņas dzejā, lai gan dzejniece pievēršas spēlēm ar valodu, kādai pārreālai telpai, kurā līdzās sadzīvo pretēji tēli.Reinis Runcis (1974) raksta brīvajā jeb baltajā rakstā, liekot pirmajā vietā spriedzi un emocijas, skatoties, kā, laužot ritmu un saglabājot lakonismu, veidojas jauna forma. Šogad izdotajā grāmatā apkopots galvenais no 10 gados tapušā.Ulvis Zirnis (1986) kā īstens kosmopolīts apraksta ne tikai Rīgu, bet arī Parīzi, Varšavu, Londonu un citas vietas, kur gadījies pabūt, kur viņš strādājis visdažādākos darbus un vienmēr bijis zvērināts melomāns un kino baudītājs.Tomēr šajā pilsētu dzejnieku kompānijā visvairāk neiederas un tieši tāpēc arī vitāli nepieciešama dzejniece Anita Mileika (1987), kura ir ne tikai raksta Raiņa jaunu dienu valodā, bet arī, līdzīgi kā savulaik Rainis, labprātāk aizbēg no pilsētas nekā tajā nokāpj.