«Kajona skumji domīgais fotoskatījums ir labi pazīstams, ar to esam saskārušies daudzās
izstādēs Rīgā un citviet, taču tas, atkal un atkal konfrontējot vērotāju ar laika ritējuma niansēti
pelēko melanholiju, aizvien ir ievelkošs. Padomju Savienības agonija glasnostj un perestroikas
gados (atvadas no marksisma-ļeņinisma, kas sākotnēji izpaudās kā ļeņinisma attīrīšana no
vēlākiem sārņiem). Pirmo pārmaiņu potenciālās iespējamības uzvēdītās, gandrīz vēl pusslēptās cerības uz vārdu tukšības, netīro skatlogu nabadzīgo atspīdumu fona. Skārda bundziņas, Rēriha karogs, Gorbija likteņzīme, Tautas fronte, Interfronte, Berlīne, Maskava, barikādes. Fotogrāfijas priekšrocība ir klusums, kas, pateicoties caur acīm skatāmo diagonāļu un perspektīvu, stūru un ēnu, gaismas un apveidu mēmajai pārtapšanai apziņas, atmiņas, domu plūdumā dažbrīd kliedz skaļāk par skaļu, bet citkārt čukst un šņukst,» – tā par Gvido Kajona izstādes darbiem izsakās Pēteris Bankovskis.
Gvido Kajona melnbalto fotogrāfiju izstāde Pieci vētrainie gadi. 1987–1991
Izstādei atlasītas fotogrāfijas no laikposma, kad Latvija izlauzās no padomju režīma. Uz katru no pieciem gadiem attiecināmas 10 fotogrāfijas, kurās parādās ne tikai Rīga, Talsi vai Ogre, bet iespraucas arī Londonā, Maskavā vai Rietumberlīnē notverti tālaika vēsturiskie kadri. Brīdī, kad Eiropa piedzīvo kara draudus, Kajona izstāde atgādina par miera un brīvības trauslumu tumšu spēku priekšā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.