Ilgvara Gradovska piemiņas izstāde Mans laiks Cilvēku zemē

“Cilvēku zeme visur ir vienāda, gaisma un uguns uz šīs zemes visur ir vienāda, arī iekšējais gaišums un dvēsele ir visiem cilvēkiem” ( I. Gradovskis)Likteņa dotais laiks mūsu pasaulē, ko fotogrāfs, Teodora Ķirša alpīnistu komandas dalībnieks Ilgvars Gradovskis dēvējis par cilvēku zemi, spilgti iemūžināts viņa fotogrāfijās, apstādinot prasmīgas acs ieraudzītu īpašu mirkli, tā ļaudams to saskatīt un izdzīvot arī citiem šīs zemes piederīgiem.

Ilgvars Gradovskis “cilvēku zemi” pameta 2013. gada 27. novembrī. No 7. jūnija līdz 8. augustam Rīgā, rīdzinieku mājā-muzejā Mencendorfa namā skatāma viņa piemiņas izstāde “Mans laiks Cilvēku zemē”.Fotoaparāts ir bijis neatņemams Ilgvara Gradovska ceļabiedrs, un par dzīvesveidu uzskatāma viņa vēlme fiksēt savu un līdzbiedru laika ritumu visdažādākajās tā izpausmēs. Daļa bilžu ir pārvestas no ekspedīcijām – Tibetas, Himalajiem. “Gan fotogrāfija, gan kāpšana kalnos ir dzīvesveids, un tie labi saskan. Tāpat arī ceļošana pa Latviju, dabas un cilvēku fotografēšana,” sprieda Ilgvars Gradovskis.Fotogrāfs kolēģiem ar sev vien raksturīgu malēniešu humoru stāstījis par savā dzīvē piedzīvoto, it īpaši par foto tapšanu gan operāciju zālēs, gan barikāžu cīņās, kalnu virsotnēs un citur. Viņš sevi nekad neizcēla kā nozīmīgas lietas veicēju, bet allaž lepojās ar savu kolēģu sasniegumiem. Taču tieši viņa 1200 melnbaltās fotogrāfijas veidoja sākotni mūsu Barikāžu atceres muzejam, kļūstot par svarīgām tautas neliekuļotas drosmes un vienotības lieciniecēm. Kopš 1985. gada Ilgvars Gradovskis veicis Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fotogrāfa pienākumus – atradis savu darba “rozīnīti” arī nogurdinošā eksponātu un muzeja pasākumu fiksēšanā. Ilgvars ļoti cītīgi gatavojās savai 70 gadu jubilejas izstādei, kuru bija iecerējis 2014. gada vasarā Mencendorfa namā. Viņš steidza visu jau laicīgi sagatavot lielajai skatei, it kā zinādams, ka pašam nav atlicis daudz laika. Jau gadu katru nedēļu viņš iegriezās muzejā, lai pārdomātu, kuri foto tēli un sižeti vislabāk iederētos katrā konkrētā telpā. Viņš gribēja, lai nopietnībai pa vidu ieskanas arī kāda ģeķība, lai jubilejas izstādes viesi ierauga arī “citādu Gradovski”. “Mums, kuriem bijis lemts būt kāda noteikta ceļa posma līdzgājējiem, nu jāīsteno Ilgvara ideja. Bez viņa mums, droši vien, tas izdosies citādi, jo Ilgvaram bija īpaša “trešā acs”, kas saskatīja citiem neredzamo, skaisto necilajā un dižo sīkajā,” par izstādes tapšanu stāsta Mencendorfa nama vadītāja mākslas zinātņu doktore Ilona Audere.Norises dabā, tautu un indivīdu dzīvē, kustība un mānīgs statiskums – to visu skatām Ilgvara Gradovska bildēs. Kā Martas Alberingas portretā – temperamentīgā spāņu deja tiek apturēta fotokadrā, bet kustība turpinās visā degsmē un kustību straujumā. Tā arī kalni, mierīgi, noslēpumainā miglā tīti, skatītājā rada nojausmu, ka vērojam dvēseles kustību. Varbūt tas ir paša fotogrāfa saviļņojums, ieraugot Mūžīgo.