Izmantota eļļas tehnika, krāsu klājot gan biezākā slānī, gan pludinot, tādējādi panākot vides vieglumu un netveramību. Ne vienmēr ir skaidri saprotams, kas attēlots darbā vai kas īsti notiek – šeit atstāta vieta skatītāja interpretācijai, kā arī pašas mākslinieces interpretācijai, jo, ķeroties pie darba radīšanas, nekad nav zināms gala iznākums – tēli dzīvo paši savu dzīvi, pamazām atklājot mazu sevis daļu. Šāda veida tehnikā ar nodomu nav kontrolēta sižetiskā attīstībā, tāpēc tā nav savienojama ar pasūtījumu darbu veikšanu. Ja būs ieplānots darba iznākums, tad caur tiem tik spēcīgi vairs neskanēs zemapziņas tēlu balss. Radot darbus šādā tehnikā, māksliniece apmierina ne tikai savas dvēseles vēlmi runāt, bet redz to arī kā iespēju pētīt savu dvēseli. Šo pētniecību iedvesmojusi arī šveiciešu psihoanalītiķa Karla Gustava Junga dzīļu psiholoģijas darbi ar kuriem māksliniece iepazinusies, rakstot bakalaura darbu Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas studijās.
Izstādes mērķis ir modināt skatītājā mītisko sfēru un komunicēt ar to atstarošanās procesā, tādējādi veldzējot viņa dvēseliskās komunikācijas slāpes.