Aspazijas bērnības pirmās atmiņas ir vējš un uz gultas gala uzzīmēti ziedi. Vēlāk meitene skūpsta samītas puķu galviņas pļavā, un visu mūžu priecājas par ziediem – gan dzīvē, gan dzejā. Mūža nogalē pat mazs ziediņš, kas tiek atrasts starp grāmatas lapām, kļūst par prieka avotu. Kā Aspazija dzejā liek uzziedēt ziediem, tā Lielupes vidusskolas skolēni to dara ar krāsām, plaucējot gan zināmas, gan nekad neredzētas puķes. Skolotājas un mākslinieces keramiķes Lilijas Brasliņas iedvesmoti, skolēni savu “Ziedu klēpi” dāvina Aspazijai un Rainim, Jūrmalas pilsētai, muzejam, jo ilgi kavējas pavasaris, bet mēs ilgojamies pēc krāsu brīnuma:Ik pavasari, ik pavasariVai nenotiek jauni brīnumi?Nu saki!Vai rozes nezied sārtāki?Vai līdzi tu ziedēt negribi?
Lielupes vidusskolas skolēnu vizuālās mākslas darbu izstāde Ziedu klēpis
1911. gada nogalē iznāk Aspazijas dzejoļu krājums “Ziedu klēpis”, ko dzejniece veltījusi savai mātei. Šis krājums kļūst par Aspazijas pēdējo sveicienu Grietai Rozenbergai – māte aiziet aizsaulē 1912. gada pavasarī. Dzejoļu krājums kompozicionāli veidots kā ziedu rinda – ziedi ir katras nodaļas nosaukumā, ziedi veido savdabīgu vaiņagu, tā kļūstot par vidutājiem starp dzejnieci un apkārtējo pasauli.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.