Mana – Tava – mūsu Rīga pirms 100 gadiem

Mazliet vairāk par kailiem faktiem un vispārpieņemtiem stereotipiem par 19. gadsimta Rīgu piedāvā digitālā izstāde “Mana – Tava – mūsu Rīga”. Tas ir stāsts par pilsētas daudzslāņainību, tās tik dažādajiem iedzīvotājiem un laikmeta gara sajušanu, kurā līdzās pirmajām politiskajām kaislībām, vēlot Rīgas domi, smaržo smalkmaizītes kādā Vecrīgas konditorejā, no laukiem iebraukušām darba meklētājām dala pamācošas brošūras, kā nekļūt par prostitūcijas upuriem, bet pilsēta pošas svinēt 700 gadu kopš tās dibināšanas. Kā savās piezīmēs raksta Anglijas karalis Eduards VIII (tas pats, kurš drīz pēc nākšanas tronī no tā atteicās mīlas dēkas dēļ), viņš piedzimis laikā, kad nav bijusi elektrība, debesīs nav bijušas redzamas lidmašīnas un radio bija absolūti nesasniedzams. Pavisam īsā laikā tas viss kļuvis par ikdienu. Izstādē par Rīgu tiek runāts Eiropas kontekstā. Laikmeta zīmes un attīstība 19. gadsimta Londonā ir tās pašas, kas 19. gadsimta Rīgā, Berlīnē vai Parīzē. Tāpēc britu karaļa memuāri tajā iederas, gluži tāpat kā Stefana Cveiga piezīmes par Berlīni, Simonas de Bovuāras bērnības atmiņas par Parīzi vai Valtera Benjamina stāsts par telefona ierīkošanu Vācijā.Izstādes idejas autors un veidotājs ir kulturologs un profesors Deniss Hanovs. Tā tapusi ciešā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, ekspozīcijas pamatu veidojot tieši no LNB krājumos atrodamajiem materiāliem. “Lai parādītu, ka bibliotēka nav tikai vieta, kur paņemt un palasīt grāmatas, bet tur glabājas arī īsti šedevri,” saka profesors Hanovs. Daļa eksponātu nākuši arī no citiem Latvijas muzejiem un arhīviem.Izstādi veido piecas tematiskās nodaļas, kas nenovelk konkrētas laika robežas, bet pēta Rīgu visā tās daudzveidīgajā krāšņumā no brīža, kad 19. gadsimta vidū tiek nojaukti viduslaiku pilsētas mūri līdz 1914. gadam, kad sākas Pirmais pasaules karš un pilsētas dzīve stingst bailēs un sāpēs. Tas ir laiks, kad Rīga “aug” – top tās bulvāri un parki, greznie dzīvojamie nami un fabriku ēkas, tas ir laiks, kad pilsētā līdzās pastāv dažādas kultūras – baltvācieši, ebreji, krievi un latvieši, arī poļi, briti utt. Rīgai kā ikvienai pilsētai ir savas spožās un arī tumšās puses, savi svētki un savas padibenes. Izstādē tiek runāts arī par sociālajām problēmām 19. gadsimta Rīgā. Atsevišķa nodaļa veltīta rīdzinieku pirmajiem soļiem politikā, īpaša uzmanība pievērsta arī Rīgas 700. jubilejas svinībām, kas notika 1901. gadā.Līdz ar izstādes atklāšanu tiek izdots katalogs divās valodās ar stāstiem par tālaika Rīgu atbilstoši piecām izstādes nodaļām – “Pilsēta aug”, “Rīdzinieki ir tik dažādi”, “Rīdzinieki piedalās politikā”, “Rīgai 700”, “Rīgas spožums un ēnas”. Izstādi papildinās cikls “Rīdzinieku sarunas”, kurā visdažādākie cilvēki – arhitekti, mākslas pētnieki, arī sociologi un urbānisti – dalīsies stāstos par Rīgu no dažādiem skatpunktiem. Projektā piedalās arī Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, kurš, kā saka Deniss Hanovs, par Rīgu zina stāstīt kā neviens cits un tik ļoti mīl šo pilsētu.Viens no izstādes centrālajiem objektiem – īpašs atradums LNB krājumos – ir kādas vācu izcelsmes skolnieces E. Urdevičas (E. Urdewitsch) dienasgrāmata, kas spilgti ilustrē 19. gadsimta mazo rīdzinieku bērnību. Viņa precīzi pierakstījusi, cik maksāja tinte, cik skolā maksājis piens, cik mūzikas skolotāja nodarbības un kur notika. “Viņas vārdu mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim, tāpat kā neuzzināsim viņas acu krāsu, balss tembru vai mīļāko dzīvnieku. Taču lakoniskais ieraksts 19. gadsimta piezīmju blociņa 78. lappusē “Vācija pieteica karu Krievijai” iezīmē gan viņas pašas bērnības beigas, gan arī beigas 19. gadsimta Rīgai,” Deniss Hanovs šo atradumu sauc par šedevru. Viņš izveidojis hronoloģisku vēstījumu par šīs skolnieces gaitām, bet rakstniece Inga Ābele to ietērpusi literārā stāstā.