Olafs Ošs. Valanda

(Abstrahēšos no dokumentālās fotogrāfijas, kuras primārais uzdevums ir cits un ne mazāk cēls, vajadzīgs un svarīgs).Izstādē redzamo darbu sērija veidota, šķiet, vienā no mūsdienu fotogrāfijas populārākajiem žanriem – ielu fotogrāfija. Nebūt negrasos zūdīties par fotogrāfijas plašo pieejamību mūsdienās. Tas nebūt nav nekas slikts. Taču viens aspekts tomēr ir svarīgs – ja agrāk ielu fotogrāfija meklēja ielas stāstus un mēģināja tos pastāstīt ar attēla palīdzību, tad tagad, diemžēl, tas viss tiek atšķaidīts ar vienkāršiem ielas dzīves momentu uzņēmumiem. Tas nebūt nav slikti, īpaši no dokumentālā viedokļa, bet fakts tomēr paliek fakts – satura meklēšana, vēlme uzdot jautājumus sev un citiem, palikusi ēnā. Tāpēc es nevarētu sevi pieskaitīt pie pilnasinīgiem mūsdienu fotogrāfijas pārstāvjiem, ja par mērauklu tiek izvēlēta mežonīga nenozīmīgu ielu fotogrāfiju gūzma vai, bieži vien mazkvalitatīva, tomēr augstiem epitetiem pārbagāta, mūsdienu fotogrāfijas augstskolu audzēkņu “problēmsēriju” ražotne, kas bieži vien bez skaista virsraksta tālāk netiek. Nebūt nevēlos skanēt augstprātīgi, bet ir kritēriji, kuriem sekoju pats un tā rodas mani darbi. Augsne, tā teikt.Savās bildēs vienmēr cenšos panākt daudzslāņainību. Vēlos radīt fotogrāfiju, kuru skatītājs var nolikt sev priekšā un vismaz uz kādu mirkli palikt pie tās. Vai nu vērojot apkārtni un kā tā rezonē ar galveno varoni, vai arī saskatīt papildus šķautni notiekošajā, kas raisa interesi, bet tā arī paliek noslēpumā. Attēlotās attiecības var būt dažādas – personiskas, socioloģiski aktuālas, konfliktējošas; tās var būt vienkārši emocijas vai to trūkums. Galvenais – neradīt vienkārši attēlu. Subjektīva dokumentāla fotogrāfija, kur par subjektīvismu atbild pats bildes vērotājs. Nevēlos tieši uzdot jautājumus savos darbos nevienam, taču strādāju pie tā, lai tie rastos kā atbilde uz fotogrāfijas uztveri. Par mazām lietām un svarīgām, vienkāršām vai ne tik. Ja attēls nerezonē – tad mērķis nav panākts. Tajā pašā laikā ar bijību  izvairos no tādām ielu fotogrāfijas klišejām kā dzīves pabērni, vizuāli atšķirīgi cilvēki un notikumi. Cenšos parādīt parasto.(Olafs Ošs)