Tikmēr ar gleznas tēmu viņš rīkojās kā dzejnieks – stilizēja formu, rotaļājās ar faktūru un izvēlējās pirmajā mirklī šķietami ne tās raksturīgākās krāsas. Kā pats reiz teicis – tās, kuras citi gleznotāji uzskata par neglītām.”Uno Daņiļevskis darbojies visos žanros, viņš gleznojis gan figurālās kompozīcijas, gan portretus, aktus un kluso dabu. Viņa rokraksta pazīme ir pastiprināta interese par gleznas virsmas apdari, kas, kļūstot par īpašu vērtību, rada noteiktu emocionālu noskaņu. Savās ”nosacītajās ainavās”, kas īpaši raksturīgas pēdējam daiļrades posmam, mākslinieks rūpīgi strādājis ar faktūru, krāsu niansēm, slīpējot katru virsmas milimetru. Izstādē “Gleznas” ir darbi, kas, pēc izstādes veidotāju domām, raksturo Uno Daņiļevska daiļradi, ļauj tajā ieraudzīt būtiskāko un nozīmīgāko. Izstādē apskatāma arī viena pēc zādzības atgūta U. Daņiļevska glezna. Mākslinieka biogrāfija ir līdzīga vairumam pēckara paaudzes mākslinieku dzīves stāstam – mācības Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, studijas Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Kalniņa meistarklasē, pedagoga darbs – no pasniedzēja Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā līdz profesoram Mākslas akadēmijā, gan piedalīšanās izstādēs. Mākslinieka darbi atrodami vairāku Latvijas muzeju krājumos un privātkolekcijās Latvijā, Vācijā, Šveicē, Krievijā un ASV.
Uno Daņiļevskis. Gleznas
Tik vienkāršu un lakonisku nosaukumu savām izstādēm devis pats mākslinieks. Izstādes kuratore mākslas zinātniece Sarmīte Sīle: “Daņiļevska mākslas valodu raksturo divi vienlīdz būtiski glezniecības izteiksmes līdzekļi – valdzinoša krāsu spēle un faktūra. Viņa darbi tapa lēni un pārdomāti, īpašu nozīmi piešķirot toņu kombinācijām, krāsu biezumam un klāšanas veidam.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.