Aizejošā 2019. gada spilgtākais iespaids par Latvijas filmu nozari nav kāds viens konkrēts sasniegums, viens rekords, viena filma, viens festivāls vai viens kinoseanss, un tā ir zīmīga lieta, pie kuras nonāksim šī īsā apskata finālā. Protams, ir bijuši arī konkrēti skaistie un veiksmīgie brīži, fakti un parādības, un noteikti vajadzēs te kādu buķeti uzskaitīt – pat ne tik daudz šodienas lasītājam, kuram tas viss vēl ir daudzmaz svaigā atmiņā, bet kā raibu hronikas sižetu virteni nākotnes skatītājam, kurš pēc gadiem un gadu desmitiem gribēs atcerēties, ar ko 2019. gads atšķīries no citiem "apkārtējiem".
Hronoloģiski ņemot, šis gads, kurā Latvijas valstij apritēja 101, iesākās ar simtgades programmas noslēgumu, vēl divu filmu pirmizrādēm, un līdz vasaras vidum priecīgi saskaitījām, ka visas simtgades filmas kinoteātros un kultūras namos kopā noskatījušies gandrīz 450 000 skatītāju, bet tālāk šīs filmas cita pēc citas pārcēlušās uz televīziju un straumēšanas platformām, kur turpina vairot skatītāju skaitu. Starp citu, tieši šāgada sākumā arī Latvijā pirmoreiz uzliesmoja domstarpības starp kinoteātriem un straumēšanas platformām par pirmtiesībām uz konkrētu filmu izrādīšanu, un tas nozīmē, ka Latvijai pasaules tendences neiet secen – producentiem arvien rūpīgāk jāizsver savu filmu mērķauditorija un arvien precīzāk jāzina, kur tā atrodama, lai saprastu, kādu izplatīšanas veidu lietderīgāk izvēlēties. Arī Latvijas norises rāda, ka tehnoloģiju attīstību ignorēt nebūs iespējams, skatītājs arvien aktīvāk meklēs filmas ne tikai kinoteātros, bet arī mobilajās ierīcēs un platformās – ne jau velti portāla filmas.lv starptautiskajam tiešsaistes festivālam novembrī divās nedēļās pieslēdzās jau 84 000 interesentu.
2019. gada sākumā zīmīgs brīdis bija sabiedrisko mediju balvas Kilograms kultūras nomināciju saraksts, kurā kino figurēja veselās piecās kategorijās – arī kā gada notikums, pārsteigums, mantojums un kultūras vieta. Līdzīgu sazarojumu apliecina dažādas epizodes atsevišķu filmu mārketinga ietvaros – filmas Homo Novus mūzika parādās Spotify sarakstā, Jēkabs un Mimmi aicina ekskursijā pa Maskačku, filmai Dvēseļu putenis līdzi nāk mājaslapa par strēlnieku epopejas vēsturisko fonu. Taisnības labad ir jāatzīst, ka tādu "filmas paplašināšanu" sāka jau Melānijas hronika (2016), bet tagad redzam, ka šis ir veiksmīgi attīstāms papildu ceļš pie skatītāja.
Vēl viens "pirmoreiz" šajā gadā – pirmizrādi piedzīvoja pirmā filma, kuras uzņemšanā ievēroti "zaļās domāšanas" principi, un Jura Podnieka studijā veidotā Jelgava ’94 ir ne tikai viena no populārākajām rudens sezonas Latvijas spēlfilmām un vairāku nacionālo kinobalvu laureāte, bet arī pašlaik vienīgā filma, kurai par godu Jelgavā iestādīta ābele.
Rezumējot – spilgtākais iespaids, ko 2019. gads varētu atstāt Latvijas filmu nozares vēsturē, ir saskanīga daudzu un dažādu savstarpēji saistītu zobratu mijiedarbība, uzskatāmi demonstrējot, ka filmu nozare nav tikai rutinēts process "ražot un rādīt", bet vesela ekosistēma, kuru veido daudzi procesi un elementi, cits citu papildinādami. Latvijā šis mehānisms ir veiksmīgi iedarbināts un ražo pozitīvu enerģiju.