Filma 68. Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā apbalvota ar Sudraba lāci par izcilu māksliniecisko ieguldījumu, kā arī ieguvusi Berliner Morgenpost lasītāju žūrijas speciālbalvu.
“Šajā filmā nav atainoti konkrēti varoņi un notikumi, mēs drīzāk esam radījuši tā laika vispārējo gaisotni. Mūsu literatūra ir traģisku paaudžu literatūra. Dovlatovs ir unikāls, jo saprata, ka pieder šādai paaudzei, un samierinājās. Viņš smaida, atbildot neizbēgamajam,” stāsta Aleksejs Germans.
Kultūras elites bohēmiskā dzīve un uzdzīve, padomju žurnālistu darbadienas, kafejnīca Saigona, kinostudija Ļenfiļm, dzejas lasījumi, intelektuāla tērgāšana, dziesmas ģitāras pavadījumā. Nežēlastībā kritušais Josifs Brodskis, literāti, mākslinieki un mūziķi, kuru laiks paiet veltās pūlēs atbilst dzīves un laikmeta prasībām, jo viņi ir nolemti būt nesaprasti un plašākai sabiedrībai nezināmi. Gaisā virmo vārds “emigrācija”…
Paradoksālu un smieklīgu situāciju vērpetes, maiga un ārkārtīgi dziļa filma par laikmetu, par cilvēkiem no Ļeņingradas kultūras pēdējā spožā pacēluma un par pilsētu – miglās tīto un sniega klāto Ļeņingradu, sasalušā laika simbolu, kurā "vienīgais krietnais ceļš ir kļūdu, vilšanos un cerību ceļš."
Māksliniece-inscenētāja un kostīmu māksliniece Jeļena Okopnaja līdz vissmalkākajai niansei uzbūrusi pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidi. Viss kadrā esošais: rekvizīti, iekārtojums, kostīmi un gaismekļi ir oriģināli tā laika liecinieki. Lai panāktu ticamu vēstures restaurāciju, filmas radītāji vērsās pēc palīdzības pie Sanktpēterburgas iedzīvotājiem – viņi tika lūgti atnest uz kinostudiju Ļenfiļm attiecīgā laika perioda apģērbu, fotogrāfijas, sadzīves priekšmetus un pat mēbeles.
A. Germans tradicionāli velta daudz uzmanības vissīkāko autentisko detaļu klātbūtnei. Viņam ir izdevies iekļaut filmā gan skumjas pēc zudušās rēgainās Ļeņingradas, gan septiņdesmito gadu smacējošo stagnācijas izjūtu, gan Dovlatova priekšnojautu attiecībā uz savu likteni.