Par Nacionālā kino centra programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei noslēdzošo punktu kļūs režisora Gata Šmita krimināldrāma 1906, kuras pirmizrāde notiks 15. martā Rīgas kinoteātrī Kino Citadele. Patlaban norit pēdējie pēcapstrādes darbi sadarbībā ar studiju Lokomotīve un Francijas kompāniju Spline. Tā veic pašas sarežģītākās vizuālo efektu lietas, bet viss pārējais tiek darīts ar pašu uzbūvētu datoru. "Mēs centāmies nemaksāt nevienu papildu centu kinoindustrijai, kurā šiem pakalpojumiem ir uzlikts četrkārtīgs, pieckārtīgs uzcenojums. Mums ir tāds ateljē pasākums," atklāj režisors, kura filmas budžets ir mazāks nekā 800 000 eiro.
Par galveno filmas uzņemšanas vietu ir kļuvusi bijusī Liepājas Universitātes kopmītņu ēka Baseina ielā 9, kas ir celta XX gadsimta sākumā kā Emigrantu māja, kurā tikuši izmitināti cilvēki pirms izceļošanas uz Ņujorku. Pēc tam šis trīsstāvīgais ķieģeļu nams ir ticis izmantots dažādām citām vajadzībām, bet pēdējos gadus bija stāvējis tukšs. Tā iekšpagalmā ir zaļojuši koki, augušas meža zemenītes un dzīvojuši kaķi. Filmas veidotāji ir atjaunojuši elektrības un ūdens piegādi. "Mēs ierīkojām dzīvojamās telpas, virtuvi un galda tenisu," piebilst Gatis Šmits, kurš šajā ēkā ir nofilmējis aptuveni divas trešdaļas no sava kinodarba.
Vairākus mēnešus pirms filmas uzņemšanas Baseina ielas ēkā ir ievācies mākslas departaments un pastāvīgi dzīvojis uz vietas, lai radītu nepieciešamās dekorācijas scenogrāfa Rūdolfa Baltiņa un dizainera Mārtiņa Straupes vadībā. "Te atrodas konspiratīvais dzīvoklis, te bordelis, te slimnīca, te drēbnieka salons," stāsta režisors, savā datorā rādot nama trīsdimensionālo modeli. Uz šejieni ir braukuši meistari no visas Latvijas un iesaistījušies šajā procesā ar saviem instrumentiem un prasmēm. No pretējās mājas ik dienas nācis septiņdesmitgadīgais Jānis un atjaunojis nodrupušo ārsienas apmetumu visā mājas garumā, atminas Gatis Šmits.
Vēstures atvilktnes
Savukārt viņš pats kopā ar scenārija līdzautori Martu Elīnu Martinsoni ir pilnveidojis scenāriju un pieslīpējis dialogus, kuros ir mēģinājis atrast līdzsvaru starp tā laika valodu un mūsdienu cilvēka uztveri, jo tā nedrīkst apgrūtināt filmas skatīšanos. Interesanti, kā tajā laikā cilvēki ir pasūtījuši ēdienu? "Vienā brīdī man pavērās vaļā valodas atvilktne ar vārdiem, kurus es biju dzirdējis bērnībā no sava vectēva," saka režisors un domā, ka, pateicoties filmai, kāds no sen aizmirstiem vārdiem varētu atgriezties mūsdienu cilvēka leksikā.
Jāatzīmē, ka šī filma ir attīstījusies no Gata Šmita teātra izrādes 1906. Trakāk vēl kā piektā gadā, kuru režisors pirms deviņiem gadiem ir iestudējis Latvijas Nacionālajā teātrī pēc Ingas Rozentāles un viņa paša sarakstītas lugas motīviem. Gan toreiz, gan tagad viņi ir veikuši pamatīgu izpēti, iedziļinoties un mēģinot saprast tā laika notikumus dažādos līmeņos. "Mūsu priekšstats par šo vēstures posmu ir veidojies padomju ideoloģijas ietekmē, un bija vajadzīgs laiks, lai tiktu no tās vaļā," atzīst režisors un cer, ka viņa filma varētu raisīt diskusijas par šo vēstures posmu, par kuru mūsdienu Latvijā ir runāts ļoti maz.
Pagājušā gadsimta sākums ir laiks, kad Rīgas mākslas dzīvē valda dekadence, bet ielās šauj, tramvajos sprāgst bumbas un fabrikās notiek slepenas sapulces. Tas ir sabiedrības attīstības brīdis, kurā ir kaut kas no romantiskas un dumpnieciskas pusaudža pasaules izjūtas. "Mēs vienkāršojam lietas, lai varētu tās saprast, jo, iedziļinoties visā to pretrunīgumā, mēs nevaram gūt skaidras atbildes. Pasaule ir daudz sarežģītāka, nekā mēs par to domājam, taču, vienkāršojot par tālu, mēs iegūstam dalījumu labajos un sliktajos, kas ir bīstami. Mums ir svarīgi respektēt vēstures notikumu komplicētību," uzskata Gatis Šmits.
Lielā laupīšana
Filmas veidotājiem ir palīdzējis tas, ka 1906 ir krimināldrāma, tas ir ļāvis koncentrēties uz cilvēkiem un kriminālsižetu, nevis ideoloģiju. Viņi ir izmantojuši tā saukto heist jeb aplaupīšanas subžanru, kas fokusējas uz nozieguma plānošanu, izpildi un sekām. Filmas darbība risinās 1906. gada rudenī, kad slepenpolicija ir guvusi virsroku cīņā ar sociāldemokrātu kaujiniekiem, no kuriem tikai viena grupa spītīgi turpina savu darbību un plāno pārgalvīgu uzbrukumu rūpnīcas kasei. Par operācijas vadītāju tiek nozīmēts ierindas kaujinieks Pelēkais jeb Pelēcis. Tas ir stāsts par viņa ceļojumu romantiskā un nāvīgā novembra viļņos.
"Tā būs īsta džeku filma," definē Gatis Šmits, kurš filmas scenārijā salīdzinājumā ar lugas materiālu ir pārlicis akcentus. Tas ir stāsts par puišu piedzīvojumiem un briesmām, draudzību un nodevību, kas risinās Belle Époque laikā, kuru vēl nav pārrāvis Pirmais pasaules karš. "Tas ir pavisam cits laiks. Tā ir pasaule, kurā dzīvo Šerloks Holmss un pīpē savu pīpi mēnessgaismā noslēpumiem apvītajā Londonā," režisors piesauc rakstnieka Artura Konana Doila privātdetektīvu, kurš ir atstājis savus pēdu nospiedumus viņa filmā.
Tās galveno varoni spēlē Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita, kurš savulaik ir atveidojis galveno lomu režisora Ņikitas Mihalkova kinodarbā Saules dūriens (2014) pēc rakstnieka Ivana Buņina stāstu motīviem un ticis nodēvēts par jauno Bredu Pitu. "Mārtiņam ir īpašs čujs, kā lietas un viņš pats izskatās no malas, aktierim ne vienmēr to ir viegli saprast," stāsta Gatis Šmits, kura kinodarbā piedalīsies virkne spilgtu aktieru. Viņu vidū ir Inese Pudža, Kaspars Zvīgulis, Toms Auniņš, Kaspars Dumburs, Gatis Gāga, Lauris Dzelzītis, Inese Kučinska un citi, kā arī liels skaits masu skatu dalībnieku.
Klavieru taustiņi
Šī ir pirmā režisora vēsturiskā filma, kurā laba komanda ir galvenais priekšnoteikums, lai atļautos spert soli nezināmā virzienā. "Kad pasniedzu kinorežiju Latvijas Kultūras akadēmijā, neieteicu nevienam skolā ar to nodarboties, jo ar to nodarbojas industrija," atceras Gatis Šmits, kurš pats ir pievērsies šim vienlaikus kaitinošajam un radošajam filmu veidam. No vienas puses, tu nedrīksti pagriezt kameru ne pa labi, ne pa kreisi, bet, no otras puses, tev ir iespēja radīt visu no jauna. "Šīm vēsturiskās filmas klavierēm ir vairāk taustiņu, nekā veidojot mūsdienīgu stāstu mūsdienu dzīvoklī," uzskata režisors.
Filmas komponists ir Rihards Zaļupe, kurš iepriekš ir komponējis mūziku Aigara Graubas kinoleģendai Nameja gredzens un Andreja Ēķa komēdijai Blēži. Gata Šmita filmai viņš ir sarakstījis mūsdienīgas elektroniskās mūzikas piesātinātu skaņu celiņu, radot nepieciešamo kontrastu. "Es viņam devu norādījumus, cik daudz vajag salduma, cik – saltuma," atklāj režisors. Ar filmas varoņiem viņa kinodarbā ienāks arī vairākas tā laika dziesmas, kurām bijusi liela loma 1905. gada notikumos, – arī Ar kaujas saucieniem uz lūpām, kuras teksta autors ir dzejnieks Jānis Akuraters. "Un asinis, kas nevainīgas, uz balta sniega kvēloja," nocitē Gatis Šmits.
Filmas kostīmus ir veidojusi modes māksliniece Keita, ar kuru režisors sadarbojies arī izrādes tapšanas laikā, kad par izaicinājumu kļuvusi ne tikai XX gadsimta sākuma laikmeta faktūra, bet arī darbs ar Latvijas Nacionālā teātra šuvējām. Arguments "uz skatuves jau to nevarēs redzēt!" nav pārliecinājis Keitu dot atlaides. Tas pats attiecas arī uz filmu, kuras vajadzībām ir tapuši vairāk nekā divsimt kostīmu, kas ir pārdomāti līdz vissīkākajai detaļai – no oderes līdz pat apakšveļai. "Tās ir šķietami nesvarīgas lietas, bet ar citādu attieksmi nevar veikt nevienu profesionālu darbu. Tikpat labi mēs varētu ēst zaļus kartupeļus, nevis tos pagatavot," uzsver režisors.