Lai gan Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps rīkotāji (Latvijas Kinematogrāfistu savienība) šāgada sauklim izvēlējušies diezgan izaicinošo "izrādās" (ko var dēvēt pat par lecīgu, ja uztveram to kā darbības vārdu), vispārējais iespaids tomēr ir krietni civilizētāks – viss notiek mierīgi un ar pašcieņu. Nav nekādas drudžainas klaigāšanas par 100 filmām, kas pieteiktas festivālam, vai vienīgo iespēju noskatīties kādu no tām – Latvijas kino procesi patiešām sakārtojas un stabilizējas, ieņemot attīstītām valstīm raksturīgas formas. Starp citu, pilnīgi iespējams, ka apmēram šādā garā sākās raksts par Lielā Kristapa programmu arī pirms gada, bet ir svarīgi to atkārtot vēl un vēl – Latvijas kino diezgan ilgus gadus pirms tam ir pēries kā pliks pa nabadzības nātrēm, pelnīti un nepelnīti apvīpsnāts un skatītāju neticības nomocīts, tāpēc joprojām ir divkārt svarīgi atgādināt visiem, ka laiki mainījušies.
Pilns spektrs
Labākais pierādījums pakāpenisko pārmaiņu pozitīvajai tendencei ir šāgada galvenajai balvai – kategorijā Labākā pilnmetrāžas spēlfilma nominētie darbi – un vispār visa pilnmetrāžas spēlfilmu raža, ko tie pārstāv. Nav noslēpums, ka par valsts filmu nozares veselību pieņemts spriest pēc pilnmetrāžas spēlfilmām, un – atvainojiet par elementāru patiesību skandināšanu – normālam kinoskatītājam daudz svarīgāks par filmu skaitu ir žanriskais un tematiskais spektrs, ko tās veido, piedāvājot katram interesentam atrast skatāmo savai gaumei.
Nu tad, lūk, te ir Latvijas spēlfilmu spektrs šajā Lielajā Kristapā: sirsnīga un brīžiem smeldzīga ģimenes filma – Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, vērienīga un mākslinieciski ambicioza vēsturiska lielfilma – Melānijas hronika, psiholoģisks trilleris ar šausmu žanra elementiem – Pirmdzimtais. Ja vēl pieskaitām šajā kategorijā (bet ne citās) aiz borta palikušās – gandrīz pikanto komēdiju Svingeri un zinātniskās fantastikas drāmu Tas, ko viņi neredz –, ko gan vēl varētu vēlēties?
Starp citu, no procedūras viedokļa gan varētu vēlēties, lai kopējā konkurencē piedalītos arī Jāņa Norda pilnmetrāžas spēlfilma Ar putām uz lūpām, kas Lielā Kristapa laikā piedzīvos pirmizrādi (seanss 10. novembrī, tūlīt pēc tam arī repertuārā), bet tagad atliek brīdināt skatītājus – nebrīnieties, ka noslēguma ceremonijā starp balvu saņēmējiem nebūs šīs filmas pārstāvju, tas nenozīmē, ka filma sliktāka, bet tikai to, ka festivāla konkursā Jāņa Norda jaunais darbs tiks pieteikts nākamgad.
Ja nu reiz esam neviļus jau sākumā nonākuši līdz noslēgumam, jāpiebilst, ka šāgada Lielā Kristapa noslēgums un balvu dalīšana varētu interesēt maksimāli plašu auditoriju, jo uz balvām pretendē vairākas filmas, kuras katra savā laikā pārspējušas visādus skatītāju skaita rekordus, nominantu sarakstos ir arī šo filmu aktieri un citi radītāji. Tātad noslēguma ceremonijas translācijai LTV 13. novembrī paredzami visnotaļ optimistiski reitingi.
Īsās filmas un garās filmas
Tomēr atgriezīsimies vēl pie filmām un nozares kopējā veselības stāvokļa. Nezinu, vai par kādu nopietnu slimību liecina fakts, ka visai vārga situācija vērojama spēles īsfilmu kategorijā, – no sešām pieteiktajām īsfilmām atlases komisija neatrada par iespējamu izvirzīt vismaz trīs, kas pietiekami cienījami varētu pretendēt uz titulu Labākā spēles īsfilma, tāpēc šogad šī kategorija "uzlikta uz pauzes". Toties aktivizēta kategorija Labākā minoritārā kopražojuma filma, un tā savukārt ir vēl viena liecība, ka Latvija ļoti labi iederas attīstītu valstu kompānijā, kur dažādu valstu kopražojumi dažādā līdzfinansējuma intensitātē ir pilnīgi dabiska un apsveicama lieta. Cits jautājums, vai šīm filmām arī vajag kalt savu Lielo Kristapu, kurš aizceļos uz kādu plauktu Igaunijā vai Ukrainā; varbūt pietiktu ar parādīšanos kādā Kristapa panorāmas skatē, bet ir labi, ka šo kopražošanas tendenci Lielais Kristaps neizliekas neredzam, jo šādi projekti aizņem pietiekami lielu vietu Latvijas kinoprofesionāļu darba dzīvē.
Turpinot par īso metru – tomēr nav jānoskumst tiem skatītājiem, kam spēles īsfilmas patīk tāpēc, ka tās bieži ir enerģiskākas, drosmīgākas un atraktīvākas par garajām filmām. Tieši ar šīm kvalitātēm parasti izceļas studentu darbi, un tādu šajā Lielajā Kristapā ir daudz – veseli trīs vakara seansi kinoteātrī Splendid Palace (ceturtdien, piektdien un sestdien, 9.–11. novembrī).
Lai nu piedod spēlfilmu fani, bet tas tomēr ir acīmredzams un arī objektīvi izskaidrojams fakts – dokumentālā kino kopums un svars Latvijas kinematogrāfijas kopējā ainavā vienmēr ir vismaz apjomā lielāks un reizēm arī kvalitatīvi ievērojamāks. Arī šogad tās sešas pilnmetrāžas dokumentālās filmas, kas iekļuvušas Lielā Kristapa konkursa skatē, ir tikai milzīga aisberga virsotnes un kā tādas ir pelnījušas adekvātu uzmanību. Laimīgā kārtā arī dokumentālais kino pēdējos gados ieņēmis stabilu vietu kinoteātru repertuārā, tāpēc cītīgāks kinoskatītājs jau šo to būs redzējis. Pārējiem garantēju – lai cik un kādas dokumentālās filmas šajā festivālā izvēlēsieties, tas būs profesionāls un kvalitatīvs kino, lasiet tik anotācijas mājaslapā www.lielaiskristaps.lv.
Tas attiecas arī uz īsmetrāžas dokumentālajām filmām – nominēto trijniekā šogad ir sevišķi skaisti un katrs savā ziņā īpatnēji darbi. Lielākais pārsteigums pat visas programmas, ne tikai dokumentālā kino kontekstā ir Andreja Verhoustinska filma Lidija, kas izpelnījusies nominācijas arī par operatora darbu (Gints Bērziņš) un skaņu režiju (Artis Dukaļskis un Anrijs Krenbergs), – mākslinieciski radikāls eksperiments, kurā visu filmas jēgu un ietilpību nospēlē pamatīgi būvēts skaņu celiņš un Lidijas Doroņinas-Lasmanes seja (pirmizrāde 11. novembrī).
Īpašās lietas
Animācija šajā apskatā novirzījusies uz beigu galu tāpēc, ka šogad tās konkursa programma iekļauta vienā kopējā bērnu rītā sestdien, 11. novembrī, un teorētiski nav lielas jēgas kādu no filmām ieteikt vai neieteikt – tik un tā dabūsiet visu komplektu uzreiz. Kopējais iespaids, kā lai tā taktiskāk raksturo... nu, teiksim, bez īpašiem pārsteigumiem (ja par tādu neuzskata visai brutālos "kaku jokus" Animācijas brigādes filmā Kurmis un bullis). No sirds ceru, ka kopā ar saviem mazajiem skatītājiem nosēdēsiet līdz seansa beigām, jo Edmunda Jansona filmai Bize un Neguļa, kas ieplānota pēdējā seansā, vislielākais nomināciju skaits ir patiešām pelnīts.
Tiesa, ir gan vēl viens animācijas komplekts šāgada programmā, bet tas ir ārpus konkurences tiešā un pārnestā nozīmē – Rozes Stiebras un Anša Bērziņa klasisko filmu izlase no Zaķīšu pirtiņas (1979) līdz Spēlēju, dancoju (2007) ir šāgada Lielā Kristapa goda seanss abiem māksliniekiem, kas saņems balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā, un biļetes uz šo godināšanu arī ir nopērkamas. Tāpat kā uz citiem Lielā Kristapa īpašajiem pasākumiem, arī filmu pirmizrādēm, kuras šogad jo īpaši veido tādu kā paralēlo pasauli Nacionālās kino balvas konkursam – ne Dzintras Gekas Meklējot Tisē par kinooperatoru Eduardu Tisē (11. novembrī), ne Renāra Vimbas Ziemeļu gaisma par komponistu Ēriku Ešenvaldu (14. novembrī), ne arī citas, mazākas filmas nepretendē uz balvām, jo nebija gatavas tad, kad savu darbu beidza Lielā Kristapa atlases komisija, tāpēc sacensībā laidīsies nākamgad.
Īpašo lietu kontekstā jāmin seansu bagātināšanas paņēmiens, kuru Lielais Kristaps attīsta kopš pagājušā gada, – pirms vairākām filmām ieplānotas gudru cilvēku diskusijas par attiecīgu tēmu, ko rosina filmas saturs vai forma. Un vēl viens pavisam īpašs notikums (12. novembrī plkst. 13) – balss no 16 gadu tālas pagātnes, seanss ar amizanto nosaukumu Elzai Radziņai – 100, Jānim Putniņam – 50. Tā ir lieliskā spēlfilma Paslēpes (2001), kuras režisors Jānis Putniņš nupat jau kļuvis par Nacionālās filmu skolas vadītāju un savā otrajā pilnmetrāžas spēlfilmā risināja aizraujoši samudžinātu stāstu ar aizkustinoši apmulsušo Vigo Rogu galvenajā lomā un citiem spilgtiem tēliem – amizanti āķīgo Oļģertu Kroderu, ēterisko Elitu Kļaviņu (starp citu, viņa šogad Lielajā Kristapā piedalās arī kā vienas studentu filmas režisore!). Un, jā, karaliene Elza Radziņa savā pēdējā kinolomā. Ir vērts redzēt, tāpat kā visu Lielā Kristapa programmu kopumā.
Lielā Kristapa filmu skates notiks līdz 14. novembrim kinoteātros Splendid Palace un Kino Bize.