Noslēdzies 74. Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls, kas tradicionāli tiek uzskatīts par jaunā kino gada sākumu. No 15. līdz 25. februārim oficiālajā programmā tika izrādīti teju trīs simti filmu, kas atlasītas no festivālam pieteiktajām 7000 filmām. Šie skaitļi, iespējams, jau ir izskanējuši arī Latvijas medijos, bet gribu tos vēlreiz minēt, lai uzsvērtu mūsu laika fenomenu – audiovizuālās produkcijas pārbagātību un milzīgo konkurenci, kas valda kino industrijā. Pasaulē top milzīgs daudzums filmu, strukturēta filmu ražošanas un izplatīšanas sistēma ir raksturīga tikai un vienīgi Amerikas kino, Holivudas studijām, taču tā ir tikai viena, kaut dominējoša, pasaules kino daļa.
Viss pārējais kino – Eiropas nacionālais kino, ko veido lielas un mazas valstis, Āzijas valstu kino un pat ASV neatkarīgais kino – meklē nozīmīgus festivālus un cer tos izmantot kā atbalsta platformu savas filmas popularizēšanai, kurā ietilps gan preses uzmanība, gan ideālā gadījumā – balvas. Iespējams, mūsdienu audiovizuālās industrijas atkarība no dažiem lielajiem Eiropas festivāliem, kas spēj noteikt filmu likteni, ietekmēt to pārdošanas rezultātus un izplatīšanu pasaulē, ir paradoksāla.
Veiksmes stāsts
Šī filmu masa, kas gāžas pār lielo festivālu programmētāju galvām, raisa depresiju. Nezinu, kādā veidā ir iespējams kvalitatīvi izvērtēt septiņus tūkstošus filmu, lai no tām atlasītu nelielu daļu. Tālab fakts, ka Berlīnes festivāla oficiālajā programmā – Foruma skatē – bija iekļauta Latvijas režisora Dāvja Sīmaņa filma Marijas klusums un tā saņēma festivāla ekumeniskās žūrijas balvu, ir veiksmes stāsts. Filmas seansi Berlīnē bija gan emocionāli jaudīgi, gan sociālpolitiski aktuāli – Marijas klusuma varones aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsts un mocības čekas pagrabos griezīgi sasaucās ar Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija bojāeju apcietinājumā. Šķietami cits laiks, bet tik līdzīgs un skaudrs stāsts par varas gaļasmašīnā samalta cilvēka likteni.
Berlināle vienmēr ir bijis politiski jūtīgs festivāls, un Marijas klusuma sociālpolitisko aktualitāti festivālā uztvēra precīzi, tāpēc arī Latvijas filmu pavadošā publicitāte bija pamatīga. Neatminos, kad kādai Latvijas filmai starptautiskā prese būtu pievērsusi tik intensīvu uzmanību. Aizkustinošs bija Eiropas kanāla Arte veidotais sižets par mazpazīstamu valstu filmām Berlinālē. Sižeta autori bija savijuši divus stāstus – vēstījumu par vienu no, manuprāt, labākajām, poētiskākajām konkursa filmām Šambala/Shambhala (Nepālas kopražojums ar vairākām valstīm) un Marijas klusumu. Tas var šķist dīvains "komplekts", bet esam maza kino valsts, tāpēc vienmēr būs kāda platforma, kāds medijs, kurš mūs un mūsu filmas atklās no jauna – šajā gadījumā ar cieņpilnu attieksmi un augstu vērtējumu.
Jāatzīst, ka Berlīnes festivālā vēsturiskā griezumā Latvija noteikti ir veiksmīgākā no Baltijas valstīm: festivālā vairākkārt ir tikušas iekļautas Latvijas animācijas filmas, sadaļā Generation laurus plūkušas Latvijas spēlfilmas Mammu, es tevi mīlu (2013; režisors Jānis Nords) un Es esmu šeit (2016; režisors Renārs Vimba). Tomēr mazu valstu – arī Baltijas – filmas Berlinālē parādās reti, lai cik demokrātisks arī būtu šis festivāls. Piemēram, šogad tas savā programmā nebija atlasījis nevienu filmu no Somijas, Igaunijas, Slovēnijas un citām Eiropas valstīm, nemanīju arī zviedru un norvēģu filmas. Par klātbūtnes trūkumu festivālā nevarēja sūdzēties lielās Eiropas valstis – Vācijas, Francijas un Itālijas kino programmā tika pārstāvēts dāsni.
Asums un raibums
Pēc Berlināles izskaņas plašsaziņas līdzekļi akcentē divas tēmas. Viena no tām ir noslēguma ceremonijas politiskais asums – vismaz trīs balvu saņēmēji un pasniedzēji aicināja pārtraukt uguni Gazā, ieņemot Palestīnu atbalstošu pozīciju. Politiskais akcents ir notušējis pat tradicionālo preses diskusiju par žūrijas lēmumiem, kam oponēt ir kļuvis par tradīciju. Šoreiz žūrijā, ko vadīja Kenijas un Meksikas aktrise Lupita Ņono, bija sapulcināti profesionāļi no dažādām valstīm un kultūrām, ar ļoti atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem. Nekādi publiski skandāli žūrijas darbā netika manīti, kaut balvu saraksts ir vērtējams kā visai raibs un diskutabls.
Neredzu šajā sarakstā vairākas izcilas filmas, piemēram, jau pieminēto Nepālas kultūrā balstīto Šambalu – stāstu par stipru sievieti, kura veic tālu ceļojumu Himalajos, izpērkot savus grēkus. Te nav arī satriecošās dāņu filmas Dēli/Sons, kuras galvenā varone ir pusmūža sieviete cietuma sardze. Viņas pārraudzībā nonāk ieslodzītais – jauns agresīvs un sevišķi bīstams vīrietis –, pret kuru sievietei ir īpaša, šķietami neizskaidrojami naidīga attieksme. Abu attiecības cietuma interjerā eskalē, tās padara apsardzi par brutālā ieslodzītā ķīlnieci, līdz iegūst negaidītu pavērsienu. Filmas tematisko fokusu var definēt kā mātes un dēla attiecību analīzi. Dēlos ir izcili veidota dramaturģija, virtuozi aktierdarbi, tā ir filma ar "lāču" potenciālu.
Hipopotama balss
Otrā bieži apspriestā tēma ir saistīta ar to, ka galveno balvu – Zelta lāci – jau otro gadu pēc kārtas ieguvusi dokumentāla filma. Pērn tā bija franču režisora Nikolā Filbēra Uz Adamanta/Sur l’Adamant, šoreiz – franču režisores Mati Diopas Dahomeja/Dahomey (Francijas, Senegālas un Beninas kopražojums). Tā vēsta par savulaik franču kolonizatoru no Dahomejas izvestajiem mākslas artefaktiem, kas 2021. gadā no Parīzes atgriezās Beninā, kādreizējā Dahomejas karalistē. Filma saturiski tik ideāli atbilst Rietumos intensīvi lietotajam dekoloniālisma konceptam, ka tās formas vienkāršība pat netika uzskatīta par trūkumu.
Kāpēc otro gadu pēc kārtas uzvar tieši dokumentālās filmas (jāņem vērā, ka Berlīnes galvenajā konkursa programmā dokumentālais kino parasti ir izņēmums)? Šoreiz konkursā bija trīs dokumentālas filmas, divas no tām tika apbalvotas. Līdzās Dahomejai tā ir Pepe – eksperimentāls stāsts ar dokumentalitātes elementiem, kas veidots kā miruša nīlzirga vēstījums. Filma Pepe (Dominikānas Republikas, Namībijas, Vācijas un Francijas kopražojums) saņēma Sudraba lāci par labāko režisora darbu (Nelsons Karlo De Los Santoss Ariass).
Iespējams, dokumentālās filmas kļūst par parocīgākiem žūrijas kompromisa lēmumu objektiem. Varbūt izskaidrojums meklējums nogurumā no fikcijas – izdomātiem stāstiem, kam labs dokumentālais kino pretnostata autentiskumu un faktus.
Fantastikas impērija
Berlīnē piešķir dzimumneitrālas balvas aktieriem: Sudraba lāci par labāko pirmā plāna lomu saņēma amerikāņu aktieris Sebastjans Stens par lomu režisora Ārona Šimberga filmā Citāds vīrs/A Different Man. Šo filmu ir producējusi nu jau droši par kulta studiju dēvējamā ASV kompānija A24, kura ir atbildīga par pēdējo gadu oriģinālākajām neatkarīgajām amerikāņu filmām. Citāds vīrs ir provokatīvs darbs, kas skar sarežģītas tēmas, arī attieksmi pret fiziski deformētiem ķermeņiem, kas neatbilst vispārējiem daiļuma standartiem.
Sudraba lācis par labāko otrā plāna lomu piešķirts britu aktrisei Emīlijai Votsonei, kura režisora Tima Mīlantsa filmā Mazas lietas, līdzīgas šīm/Small Things Like These atveido vēsturisku personāžu – ar sliktu slavu apveltītā Magdalēnas katoļu klostera vadītāju. Šī institūcija bija atbildīga par daudzu jaunu "kritušu" sieviešu sakropļotajiem likteņiem. Filmā piedalās arī Kilians Mērfijs (titullomas tēlotājs no Kristofera Nolana drāmas Openheimers). Abu aktieru vārdi ir sava veida garants, ka filma nonāks uz ekrāniem arī Latvijā.
Pilnīgi noteikti Latvijā redzēsim Dienvidkorejas režisora Honga Sangsu filmu Ceļotājas vajadzības/A Traveler’s Needs, kas saņēma Lielo žūrijas balvu – Sudraba lāci (otrā nozīmīgākā balva pēc Zelta lāča). Galveno lomu spēlē Izabella Ipēra, kura strādā nemitīgi. Ceļotājas vajadzības ir Dienvidkorejas un Francijas kopražojuma filma, kas stāsta par dāmu briedumā, kura māca franču valodu korejietēm un uztur možu garu ar Korejas nacionālā alkoholiskā dzēriena palīdzību. "Nezinu, ko žūrija ir saskatījusi šajā filmā, bet esmu pateicīgs par atzinību," apbalvošanas ceremonijā teica Hongs Sangsu. Režisors pārspīlē – filmai līdzās citām īpašībām ir arī labs komercpotenciāls. Tā ir iegādāta izrādīšanai Latvijā.
Iespējams, vispamatīgāk savu Sudraba lāci – Žūrijas balvu (trešā nozīmīgākā balva) – izbaudīja atzītais franču režisors Bruno Dimons. Viņa filma Impērija/ L’Empire ir bravūrīgs un pašironisks darbs – reālistisks stāsts par maza Francijas zvejnieku ciemata iedzīvotājiem pārtop neprātīgā fantāzijā, kurā svešu galaktiku spēki iemājo šķietami necilu cilvēku ķermeņos. Impērija pārsteidz ar režisora atļaušanos un spēli ar Eiropas kino tik svešajiem fantastikas žanra elementiem.
Atliek pieminēt vēl divas svarīgas festivāla godalgas – Sudraba lāci par labāko scenāriju Vācijas filmai Miršana/Sterben (režisors un scenārija autors Matiass Glasners) un Sudraba lāci par īpašu māksliniecisko sniegumu Austrijas un Vācijas filmai Nelabā pelde/Des Teufels Bad (balva operatoram Martinam Gšlahtam).
Šis bija pašreizējās Berlināles komandas (ar izpilddirektori Marietu Risenbēku un māksliniecisko vadītāju Karlo Šatriānu priekšgalā) noslēdzošais festivāls. No šā gada aprīļa Berlīnes kinofestivālam būs cita direktore – britu speciāliste Triša Tatla. Tas sola pārmaiņas.
Informācija: berlinale.de