Vienkāršā, vienmēr smaidīgā sieviete ar raksturīgo frizūru gandrīz 65 gadus ilgās karjeras laikā saņēmusi vairāk nekā 60 balvu no Venēcijas Zelta lauvas līdz Oskaram, 88 gadu vecumā bijusi visvecākā ASV Kinoakadēmijas nominante. Tomēr slava viņu nesamaitāja. A. Varda teikusi: "Pats galvenais man bija dalīties stāstos ar cilvēkiem. Nekad neesmu uzņēmusi filmas naudas dēļ." Anjēze par Vardā ir režisores radošais testaments skatītājiem, autores stāstījums par vairāk nekā 60 gadus ilgo darbu.
Jaunā viļņa celmlauze
Pirms Fransuā Trifo filmas 400 sitieni (Les quatre cents coups, 1959) un Žana Lika Godāra filmas Līdz pēdējam elpas vilcienam (À bout de souffle, 1960) jau 1955. gadā mazā Francijas jūrmalas pilsētiņā ar vietējo iedzīvotāju un divu profesionālu aktieru palīdzību A. Varda uzņēma savu pirmo filmu Puēntkurta (Le Pointe Courte), kura franču kino nesa svaigu dvesmu. Viņa bija vienīgā sieviete – franču Jaunā viļņa pārstāve, kas kopā ar citiem savas paaudzes kinematogrāfistiem grāva lielo kinostudiju likumus, gandrīz bez finansējuma uzņēma savas filmas laukā, uz ielas. Kad A. Varda nesaņēma līdzekļus savai vēl joprojām vispazīstamākajai filmai Kleo no 5 līdz 7, (Cléo de 5-7, 1962), radās doma filmēt Parīzē, samazinot filmas ilgumu līdz pusotrai stundai, ierobežojot uzņemšanas vietu daudzumu un līdz ar to arī tēriņus braucieniem un viesnīcām.
Realitāte saka priekšā filmu idejas
"Filmu neveido, lai viens pats to skatītos. Filmas veido, lai tās rādītu," režisore saka savā pēdējā filmā Anjēze par Vardā. A. Varda vienmēr interesējis viņas filmu personāžs un skatītāji. Dokumentālajās filmās viņa mīļuprāt stāstīja gan par maizniekiem Dagēra ielā Parīzē, kur viņa ik rītu pirka maizi, gan par lauciniekiem it visur Francijā. Reiz, kafejnīcā dzerdama kafiju, viņa pamanīja bioloģijas studentu, kas pēc tirgus slēgšanas vāca augļus un dārzeņus. "Realitāte saka priekšā filmu idejas," saka režisore, veidojot dokumentālo filmu Lasītāji (Les glaneurs et la glaneuse, 2000) par cilvēkiem, kuri lasa citu izmesto ēdienu. "Es nekad neesmu uzņēmusi filmas par bagātniekiem, kompāniju vadītājiem un baņķieriem. Nesaku, ka man viņi nepatīk, viņi nekad nav mani interesējuši. Mani saista ļaudis bez dzīvesvietas, vājie. Filmējot viņus, es nedodu viņiem spēku... Dodu cienīgu iespēju saviem vārdiem izstāstīt savu stāstu,” režisore sacījusi žurnālam Fireflies.
Filma Anjēze par Vardā – viņas radošais testaments
Pēdējā filmā Anjēze par Vardā režisore pārlūko visu kinomākslā noieto ceļu. Viņa definē sevi kā fotogrāfi, kinematogrāfisti un vizuālo mākslu pārstāvi, stāsta par pirmsākumu teātrī, kur fotografējusi pašus slavenākos tā laika aktierus un režisorus, par dzīvi kopā ar iemīļoto – režisoru Žaku Demī, par instalāciju Kartupeļutopija, kas tika izstādīta Venēcijas laikmetīgās mākslas biennālē un pēc kuras viņa biežāk sauca sevi par vizuālo mākslinieci. A. Varda vienmēr gājusi kopsolī ar mainīgo pasauli. Vieglās digitālās kameras ļāva viņai pieiet tuvāk cilvēkiem un veidot personiskākas filmas, ar kurām viņa lepojās. "Manas filmas skatās visur pasaulē. Es no sirds priecājos par to, ka manu jaunradi pazīst Brazīlijā, Dienvidkorejā. Šie ļaudis liek ticēt, ka ir vērts radīt," A. Varda teikusi pēdējā preses konferencē.
Filmas Anjēze par Vardā treileris: