Filma Sapņu laiks ir Andra Slapiņa etnogrāfisks pētījums 10 gadu garumā par Sibīrijas mazo tautu šamaņiem. Pēc Andra nāves sievas Natālijas saglabāto materiālu filmā sakārtojusi krievu režisore Lidija Kutuzova. Pirmizrāde, kura notika 2005. gadā, izraisīja patiesi lielu skatītāju atsaucību un interesi. Tagad filma ir digitalizēta.
Latviešu dokumentālā kino leģenda – režisors un operators Andris Slapiņš – ar kinokameru sāka strādāt jau 1971. gadā, lai gan tikai 1977. gadā absolvēja kinoinstitūta VGIK Operatoru fakultāti.
Operatora debija – kinožurnāla Padomju Latvija Nr.31/1973 sižets par Baltijas mākslas izstādi Maskavā; kinorežijā Slapiņš debitēja ar trim kinožurnāliem (1977) un dokumentālo filmu Sveicināti un uz redzēšanos, zēni! (1978). 1980. gadā Andris Slapiņš veidoja kinožurnālu Sports par Latvijas olimpisko kustību, visdziļākās padomju stagnācijas laikā prasmīgi pamanoties savā žurnālā iekļaut arī materiālus par Latvijas brīvvalsts laika sportistiem. Viņš bijis operators vairāk nekā 10 dokumentālajām filmām (režisori Imants Brils, Ansis Epners, Hercs Franks, Andrejs Apsītis un citi). Būtisks ir kopdarbs pie Jura Podnieka dokumentālās pilnmetrāžas filmas Strēlnieku zvaigznājs (1982), kur Juris jau bija režisors.
1983. gadā Slapiņš arī sāka pievērsties filmu režisora darbam un pamazām pierādīja savu jau studiju laikos iegūto interesi par dažādu tautu garamantām – pēc VVKI diplomdarba Līvu dziesmas (1977) viņa filmu sarakstā ir gan Latviešu folklora (1983), gan Krišjānis Barons (1984), gan Čukotka. Atmiņu krasts (1987) un Cerību lauki (1988, viens no pirmajiem Rīgas kinostudijas dokumentālistu kopražojumiem – ar Britu universitāšu kino un videoprogrammu padomi).
Andris Slapiņš ir režisējis desmit dokumentālās filmas, viņš arī bija viens no pirmajiem režisoriem, kas sāka sadarboties ar jauno kino struktūru – Rīgas Videocentru; tur tapa Slapiņa filmas Kādreiz Eiropā (1989), Vēstules no Latvijas (1989), arī vizuāli interesants slavenās grupas Pērkons videoportretējums (1990). 1990. gadā Andris Slapiņš atkal strādāja kopā ar Juri Podnieku pie filmas Krustceļš, kopā viņi iesāka arī filmu Impērijas gals, bet 1991. gada 21. janvārī Andra Slapiņa dzīve traģiski aprāvās – filmēšanas laikā Bastejkalnā viņu un operatoru Gvido Zvaigzni nāvējoši ievainoja snaiperu lodes. Viņu abu piemiņai veltīta Jura Podnieka filma Pēcvārds (1991).
2010. gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā Andri Slapiņu pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni un atzina par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri.
Ieeja pasākumā bez maksas.