Jau vairāk nekā nedēļu turpinās 77. Kannu kinofestivāls. Tas noslēgsies sestdien, 25. maijā, kad tiks paziņoti Zelta palmas zara un citu balvu laureāti. Kā jau plaši ziņots, uz balvu Kannu festivāla konkursā Īpašais skatiens/Un Certain Regard pretendē arī Latvijas, Francijas un Beļģijas sadarbībā tapusī pilnmetrāžas animācijas filma Straume, ko veidojis režisors Gints Zilbalodis. Filmas pirmizrāde būs notikusi trešdien, 22. maijā, jau pēc šī raksta tapšanas. Par filmas un tās varoņa – tik plastiskā melnā kaķa – izredzēm negribas lieki spekulēt, piedzīvosim pirmizrādi, un tad jau redzēs, kurp straume mūs nesīs. Filmas pirmizrādei nāk līdzi ne tikai sarkanā paklāja, precīzāk – leģendāro Kannu festivāla kāpņu, rituāls, bet arī bizness, proti, filmas izplatīšanas potenciāls dažādās valstīs. Par festivāliem pat nerunāsim: Straumes starptautisko festivālu grafiks pildās raiti, tāpat kā to valstu saraksts, kurām ir interese par šīs pārsteidzoši novatoriskās filmas izplatīšanu.
Straume ir vienīgā animācijas filma programmā Īpašais skatiens – šis fakts nenoliedzami to izceļ un liek pievērst uzmanību. Šim konkursam ir sava žūrija, kuru vada Kanādas režisors Ksavjē Dolans, kurš vēl nesen tika dēvēts par Kannu festivāla brīnumbērnu, – 35 gadus vecajam režisoram jau ir vairākas Kannu festivāla balvas.
Aizkustinājuma asaras
Kopš festivāla sākuma ir noticis tik daudz visa kā, ka apkopot visus iespaidus ierobežotā teksta apjomā nav vienkārši. Šķiet, ka kopš 14. maija atklāšanas ceremonijas, kurā festivāla goda balva Zelta palmas zars tika pasniegta amerikāņu aktrisei Merilai Strīpai, ir pagājusi teju mūžība. Tomēr vērts pieminēt, ka ceremonija bija svinīga un sirsnīga. Franču zvaigzne Žiljeta Binoša, kura pasniedza balvu Merilai Strīpai, lasīja personīgu atzīšanos radošā mīlestībā un cieņā dižajai amerikāņu aktrisei. Atzīšanās bija gara, Merilas Strīpas mulsums bija pamanāms – lija asaras, un skanēja aplausi. Emociju bija daudz, un ceremonijas rīkotājiem izdevās saraudināt arī galvenā konkursa žūrijas priekšsēdētāju – lielisko amerikāņu režisori un aktrisi Grētu Gērvigu, kura nu jau ir iegājusi kinovēsturē kā filmas Bārbija veidotāja.
Šoreiz žūrijā ir daudz stipru sieviešu – līdzās Grētai Gērvigai filmas vērtē amerikāņu aktrise Lilija Gledstone (viņu atklāja pērnais Kannu festivāls ar Mārtina Skorsēzes filmu Ziedu mēness slepkavas), franču zvaigzne Eva Grīna un Libānas režisore Nadīna Labaki. Žūrijā strādā arī franču aktieris Omars Sī un japāņu režijas meistars Hirokadzu Koreeda. Viņiem būs, par ko strīdēties un no kā izvēlēties, – konkursa programmas filmas iezīmē plašu tematisko un stilistisko spektru, to vidū ir vairāku ASV režijas vecmeistaru, piemēram, Frānsisa Forda Kopolas un Pola Šrēdera, darbi.
Norišu blīvuma iespaidu palīdz radīt iespaidīgais amerikāņu aktieru skaits – Kannās ir ieradusies krietna daļa Holivudas elites. Piemēram, Ričards Gīrs un Uma Tūrmane, kuri filmējušies Pola Šrēdera filmā O, Kanāda/Oh, Canada – dramatiskā un intīmā darbā par kāda ar vēzi mirstoša dokumentālā kino režisora grēksūdzi. Savu episko vesternu Horizonts. Amerikāņu sāga/Horizon: An American Saga festivālā izrādīja Kevins Kostners, kurš ir gan filmas režisors, gan aktieris, turklāt liela daļa no filmas 100 miljonu budžeta ir viņa privātie līdzekļi.
Šo faktu – Holivudas vecmeistaru personīgos ieguldījumus savās vērienīgajās filmās – var uzskatīt par tendenci. Līdzīgi rīkojies arī Frānsiss Fords Kopola, kurš par saviem privātajiem līdzekļiem – 120 miljoniem ASV dolāru – uzņēmis filmu Megalopolis. Preses konferencē, atbildot uz jautājumu, kālab ieguldīt projektā paša naudu, Kopola klasiķa viedumā teica, ka naudai taču nav nozīmes, tā ir un izzūd. Megalopolis ir viena no Kannu festivāla konkursa filmām, kas izsaukusi krasi pretrunīgus viedokļus. Filmas, kas polarizē viedokļus un provocē, ir būtiska festivāla iezīme.
Megalopolis ir pompozs darbs, kurā režisors velk paralēles starp mūsdienu Ameriku un Romas impēriju to pagrimuma periodā. Sižeta centrā ir pretrunas starp talantīgu, dēmonu māktu nākotnes vizionāru Cēzaru Katalinu (lomā Ādams Draivers) un viņa opozicionāriem – stagnējošu pilsētas mēru, baņķieriem, alkatīgiem radiniekiem, liktenīgu un naudas kāru pavedēju. Konfliktus saasina ne tikai atšķirīgie skatījumi uz pilsētas nākotni, bet arī tas, ka pilsētas mēra meita Jūlija iemīlas Cēzarā. Filmu var nodēvēt par veltījumu civilizācijas un kino vēsturei, šajā darbā spoguļojas atsauces gan uz paša Kopolas klasiskajiem darbiem (piemēram, Mūsdienu apokalipsi, 1979), gan uz pasaules kino universu. Režisors nesaudzīgi ironizē par popkultūru, medijiem, baņķieriem, mūsdienu patēriņa pasauli. Kannu pirmizrādē 85 gadus vecajam māksliniekam sarīkoja stāvovācijas un Kopolam bira asaras, tomēr filmas satikšanās ar reālo auditoriju un tās peļņas potenciāls nav vērtējams optimistiski.
No šoka līdz smiekliem
Filma, kas uzskatāma par Kannu konkursa sensāciju un šokējošāko filmu, ir franču režisores Koralī Faržā efektīgā feminisma un šausmu kino sintēze Substance/ The Substance, kas tapusi kā ASV un Lielbritānijas kopražojums. Galvenajā lomā sevi reabilitē un plosās Holivudas leģenda Demija Mūra, un, iespējams, viņas varoņdarbs uz ekrāna būtu pelnījis festivāla balvu. Būs interesanti sagaidīt žūrijas reakciju, jo šis "horors" ar Demijas Mūras grandiozo solo var kļūt arī par uzvarētāju un kulta filmu to skatītāju vidū, kuri ciena radikālas ekstravagances, bet tikpat labi šo mērķtiecīgi veidoto šausmu filmu (vismaz Kannās) var arī ignorēt.
Jāatgādina, ka 2021. gadā Kannās uzvarēja franču režisores Žilijas Dikurno filma Titāns, kas arī apvieno feminisma sparu un spītu un šausmu filmu elementus. Substance iet vēl tālāk – gan šoka elementu izmantojumā, gan ironijā par šovbiznesa pasauli un sievietes vietu tajā, gan novecošanas tēmas atspoguļojumā. Konceptuāls ir fakts, ka galveno lomu – novecojošu televīzijas zvaigzni – spēlē Demija Mūra. Aktrises neveiksmes ar dažādām plastiskām manipulācijām nereti tikušas apspriestas presē, tagad to sekas ir minimalizētas: Demija Mūra lieliskā fiziskā formā ir gatava ļauties pašironijai par bailēm no novecošanas, ķermeņa transformācijām un šovbiznesa prasībām pēc jaunas miesas. Jā, arī par patriarhālās sabiedrības spiediena un jaunības kulta blaknēm.
Filmas Substance sākumā tiek iebetonēta slavas zvaigzne – uz tās ir Elizabetes Spārklas vārds. Ātrā kadru montāžā redzam laika ritumu: zvaigzne apbružājas, ieplaisā, pāri tai dodas cilvēku pūļi. Tas pats ir noticis ar Demijas Mūras atveidotās Elizabetes Spārklas karjeru. Kādreizējā aktrise Spārkla, kura gadiem ilgi vadījusi fitnesa raidījumu televīzijā, uzzina, ka viņas vietā tiek meklēta jauna raidījuma vadītāja, jo viņai jau ir pāri piecdesmit (Demijai Mūrai ir 61 gads). Apstākļu sakritības dēļ Elizabete Spārkla kļūst par eksperimentāla preparāta lietotāju. Tas ļauj radīt sevi jaunībā – savu dubultnieku, kas gan nemitīgi ir jāuztur ar īpašām manipulācijām, nezaudējot saikni ar donora ķermeni. Substances perfektais stils, tuvplānu un detaļu izmantojums, efektīgā montāža palīdz radīt reklāmas estētikai tuvu vizualitāti, kas it īpaši kontrastē un šokē ar ķermenisko transformāciju attēlojumu.
No Elizabetes Spārklas ķermeņa izlobās viņas ideālais dubultnieks – to tēlo aktrise Mārgareta Kvelija. Jaunās skaistules ambīcijas ir tādas pašas kā viņas radītājai – kļūt par zvaigzni. Vārdu sakot, filma piedāvā nebeidzamas atrakcijas, kas vienlaikus spēj likt aizžmiegt acis un smieties. Smiekli, kā zināms, ir pretinde šokam. Substance iedarbojas plašā amplitūdā – no šoka līdz smiekliem. Viens gan ir skaidrs – drosme piedalīties Substancē uz visiem laikiem ir reabilitējusi Demijas Mūras aizraušanos ar pašas miesas transformāciju un uzlabojumiem. Ja tu spēj tik nežēlīgi ironizēt par sevi, tev piemīt apskaužami veselīga humora izjūta pret sevi un savu biznesu. Filmā ir daudz citātu un atsauču uz Alfreda Hičkoka, Deivida Linča un Deivida Kronenberga filmām, kurās ģeniāli izmantoti šausmu efekti.
Kanādiešu režisora Deivida Kronenberga filma Apmetnis/The Shrouds arī ir Kannu konkursa programmā. Viņš ir pazīstams kā miesas transformāciju un intelektuālā "horora" klasiķis. Iespējams, Substances režisore Koralī Faržā un Deivids Kronenbergs satiksies Kannās un patērzēs par feministiskā brutālisma estētiku.
Mazās provokācijas
Mūzikls ir sarežģīts un mūsdienās ne īpaši populārs žanrs. Taču šos aizspriedumus ar reibinošu vieglumu apstrīd franču režisora Žaka Odiāra filma Emīlija Peresa/Emily Perez, kuras pamatdarbība notiek Meksikā. Tik organiska pārplūšana no dialoga dziesmās, no melodrāmas – trillerī, tik rafinēta spēle ar dažādu žanru elementiem sen nav redzēta. Turklāt arī sižets ir intriģējošs. Filma stāsta par talantīgu meksikāņu advokāti Ritu, kura nejūtas darbā novērtēta un kļūst par meksikāņu karteļa vadoņa algotu darbinieci. Viņas uzdevums – atrast uzticamu un diskrētu ķirurgu, kas veiktu bosam dzimuma maiņas operāciju. Katram savs sapnis, slepkava vēlas kļūt par sievieti. Emīlija Peresa, kuras vārds ir iemūžināts filmas nosaukumā, ir jaunā būtne, kura tiek radīta šī procesa rezultātā. Vai var mainīt personību, mainot dzimumu? Vai var aizmirst bērnus un savu asiņaino biznesu, pārtopot sievietē?
Šīs ir tikai dažas no tēmām, kas iezīmējas filmā, kura ir gan nospriegots trilleris, gan oriģināls mūzikls. Žaks Odiārs apbrīnojami virtuozi ieplūdina filmas muzikālās epizodes tās reālistiskajā pasaulē. Viena no filmu producējušajām kompānijām ir Francijas modes nams Saint Laurent. Elegantā, labi situētā Emīlija Peresa valkā tikai šā zīmola tērpus. Spāņu aktrise transpersona Karla Sofija Gaskona ir pārliecinoša abās ķermeniskajās izpausmēs – gan kā mafijas vadonis, gan kā Emīlija Peresa. Viņas partneres ir starptautiski pazīstamās Zoji Saldana (advokāte) un Selīna Gomesa (bosa sieva). Kas gan mūs var pārsteigt šajā sagurušajā, stabilitāti un prognozējamību zaudējušajā pasaulē? Šķiet, Kannu festivāls ir atradis savu ceļu – filmas, kas pārkāpj robežas, izmantojot šķietami nesavienojamus elementus, kā Žaka Odiāra Emīlija Peresa. Šī filma varētu būt Zelta palmas zara vērta.
Ar pārmērībām spēlējas arī starptautisku slavu guvušais grieķu režisors Jorgs Lantims, kura partnerība ar amerikāņu aktrisi Emmu Stounu ir padarījusi viņu par vienu no visaktuālākajiem Eiropas režisoriem. Režisora un aktrises iepriekšējā darba Nabaga radības triumfs un balvu birums, Oskarus ieskaitot, ir tikai viens no iemesliem, kāpēc Kannās Jorga Lantima jaunākās filmas Laipnības veidi/Kinds of Kindness pirmizrādē aplausi atskanēja jau pašā sākumā, kā apsveicot māksliniekus avansā. Vēlāk gan publikas entuziasms strauji kritās, arī recenzijas ir atturīgas. Filma ir trīs nosacīti saistītu noveļu sakopojums, kurā darbojas vieni un tie paši aktieri dažādās lomās. Emma Stouna, Džesijs Plemonss, Vilems Defo un citi aktieri apspēlē nāves, kanibālisma un reliģiskā kulta tēmas. Jorgs Lantims turpina būt uzticīgs savam autorstilam, kurā šoka un šausmu elementi tiek integrēti reālā vidē. Arī Emma Stouna turpina demonstrēt drosmi un talantu, azartiski iekļaujoties Jorga Lantima sirreālo fantāziju pasaulē. Tomēr šī filma neatkārtos Nabaga radību panākumus – te visa kā ir daudz par daudz, pārāk fragmentēti un pašmērķīgi. Toties Laipnības veidi papildina provokatīvo filmu klāstu Kannu programmā. Latvijā filma tiks demonstrēta no 12. jūlija.