Otrdien, 10. aprīlī, kinoteātrī Splendid Palace pirmizrādi piedzīvos jaunā režisora Kārļa Lesiņa dokumentālais detektīvs Apgāztā mēness zīmē (Jura Podnieka studija). Filmas uzmanības centrā ir Latvijas musulmaņu kopiena. Triju gadu laikā, kamēr ir tapis šis darbs, pieci cilvēki Latvijā ir radikalizējušies un devušies uz Sīriju, lai karotu Islāma valsts jeb Daesh rindās. Kāpēc tā ir noticis? Kāpēc neviens to laikus nav pamanījis? "Es jau sen esmu uzdevis sev jautājumu, kāpēc šī tēma mani ir ieinteresējusi," par radikālo islāmu saka režisors.
Ja tu baidies
Viens no skaidrojumiem ir meklējams 2001. gada 11. septembra uzbrukumā Amerikas Savienotajām Valstīm, kad Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņos Ņujorkā ietriecās divas islāmistu teroristu organizācijas Al-Qaeda nolaupītās pasažieru lidmašīnas. "Atnācu mājās no skolas, ieslēdzu multenes, bet multeņu vietā rādīja šos skatus," atceras Kārlis Lesiņš, kuram toreiz bija 14 gadu. Pēc skolas beigšanas viņš ir studējis gan žurnālistiku Latvijā, gan kinokritiku Lielbritānijā, gan starptautiskās attiecības Dānijas Olborgas Universitātē, kur izvēlējies pētīt radikālo islāmu tā laika notikumu – Sīrijas pilsoņu kara – kontekstā. "Tā ir viena no nezināmākajām un neskaidrākajām lietām, ar ko pašlaik saskaras Rietumu pasaule, – ja tu no kaut kā baidies, tas tevi gan aizrauj, gan rada iekšēju paniku un tu vēlies par to runāt un noskaidrot, kas tas ir," norāda režisors.
Šo jautājumu noskaidrošanā viņam ir palīdzējusi skandināvu pieredze. Kārlis Lesiņš stāsta, ka viens no tā laika aktuālajiem jautājumiem ir bijis otrās un trešās paaudzes imigranti, kuri ir dzimuši Eiropā un apmeklējuši vietējo skolu, bet kuri vienā brīdī ir sajutuši identitātes krīzi un pievērsušies radikālajam islāmam. Pēc studijām Olborgas Universitātē Kārlis Lesiņš ir aizbraucis uz Tadžikistānu, kur pavadījis sešus mēnešus. "Es gribēju padzīvot musulmaņu valstī, lai to labāk izprastu, taču autoritārais režīms bija tik ļoti nospiedis islāmu, ka to nevarēja just," atklāj režisors, kurš pēc atgriešanās ir iestājies Latvijas Kultūras akadēmijā, kur ieguvis maģistra grādu audiovizuālajā mākslā – filmu producēšanā un režijā. Par viņa diplomdarbu kļuva spēles īsfilma Konvertīti (2016), kura saņēma galveno balvu Lielā Kristapa studentu filmu konkursā. Tas ir stāsts par jaunu un ambiciozu žurnālisti Maiju (Agnese Cīrule), kura izlemj izpētīt, kā Eiropas jaunie islāmisti nokļūst Sīrijā un pievienojas Daesh.
Frontes līnijā
Šajā Sīrijas notikumu un Islāma valsts attīstības laikā Kārlim Lesiņam ir radusies doma pievērsties Latvijas musulmaņu kopienai un atsevišķiem indivīdiem, kuri ir konvertējušies islāmā. Režisors izvēlējies novērotāja pozīciju, lai pastāstītu vairāk par šiem cilvēkiem un izveidotu tiltu starp viņiem un pārējo sabiedrību, kurai līdz šim ir bijusi niecīga pieredze ar islāmu un tāpēc arī piesardzīga attieksme pret to. Iepazītā kopiena režisorā ir radījusi nelāgu priekšnojautu. "Ar muguras smadzenēm sajutu, ka vienā brīdī kaut kas notiks. Diemžēl man bija taisnība..." piebilst Kārlis Lesiņš.
Piecu aizbraucēju vidū bija gan bijušais Latvijas Islāma kultūras centra priekšsēdētājs Imrāns Oļegs Petrovs, gan arī savervētais Mārtiņš Grīnbergs, kuram par karošanu Daesh rindās pagājušā gada nogalē tika piespriests desmit gadu cietumsods. "Šie ir divi klasiski gadījumi, kurus var novērot visā pasaulē, – cilvēki, kuri radikalizējas kopienā, un vientuļie vilki, kas radikalizējas paši," uzsver Kārlis Lesiņš, kuram Oļega Petrova aizbraukšana ir bijusi šoks, jo viņš ir bijis ļoti atvērts cilvēks, ieinteresēts savstarpējas komunikācijas radīšanā.
"Kad es dabūju finansējumu filmai, viņš jau bija prom," saka režisors, kurš sākotnēji ir pieņēmis pārējo Latvijas musulmaņu kopienas pārstāvju skaidrojumu, ka Oļegs Petrovs ir devies prom no Latvijas finansiāli ienesīgāka darba meklējumos, taču arvien vairāk un vairāk viņā ir radusies pārliecība, ka kaut kas netiek pateikts līdz galam, līdz ar to kopā ar filmas scenāristu Matīsu Gricmani viņš ir nolēmis izmantot agresīvāku pieeju šī stāsta veidošanā, kurā viņam ir palīdzējusi vairāku faktu nākšana dienasgaismā – ziņa, ka kāds no latviešiem ir devies uz Sīriju kopā ar kādu Somijas pilsoni, Oļega Petrova video no kādas musulmaņu valsts, kurā viņš apsveic teroristu uzbrukumus Francijai...
Par būtiskāko pagriezienu šajā stāstā kļuva bijušā Latvijas Islāma kultūras centra priekšsēdētāja feisbuka profilā (uz trim stundām!) ievietotā fotogrāfija ar vēl vienu konvertējušos islāmā no Latvijas – Oskaru Dambīti, kurš pēdējos gadus bija uzturējies Īrijā un klajāk un drošāk nekā citi izteicis savu viedokli par labu Islāma valstij, un iesaistījies diskusijā ar citiem musulmaņu brāļiem, kuri viņam bija sākuši pārmest novirzīšanos no ceļa. "Divu gadu darbs, kad es biju sēdējis sociālajos tīklos un regulāri pārbaudījis viņu rakstīto informāciju, meklējot kādu atslēgas vārdu vai kļūdu, bija atmaksājies," atzīst Kārlis Lesiņš. Režisora iecerētais novērojums galu galā ir izvērties par īstu dokumentālu detektīvu, kurā līdzās citiem materiāliem viņš ir iekļāvis arī kadrus no paša pieredzes.
Pirms vairākiem gadiem, kad Islāma valsts bija pietuvojusies Kobanes pilsētai netālu no Turcijas, režisors bija nokļuvis frontes līnijā starp Islāma valsti un kurdu armiju jeb pešmergu. "Pēdējā dienā mums radās iespēja aizbraukt uz vienu no atkarotajiem ciematiem, kur viss vēl dega un kūpēja un oda pēc līķiem," atminas Kārlis Lesiņš.
Dzeņa izkaltas tēmas
Kārlis Lesiņš ir 30 gadu vecs režisors ar vērā ņemamu darbu sarakstu. Viens no viņa lielākajiem panākumiem ir dokumentālā īsfilma Vectēva tēvs, kas ir tapusi Latvijas Televīzijas ciklā Latvijas kods. Latvija šodien un pagājušajā gadā ir saņēmusi Lielā Kristapa balvu kategorijā Labākā debija. Tas ir stāsts par to, kā režisors kopā ar savu vectēvu Andri dodas ceļā uz Krievijas ziemeļiem, Severodvinsku. Viņi pārvar 1800 kilometru oranžā žigulītī, lai vectēvs atrastu sava izsūtītā tēva kapu. Stāsts sākas ar amizantu epizodi par automašīnas drošības jostu un turpinās ar divu paaudžu konfliktu par Padomju Savienības karogu, ko Kārlis Lesiņš nopērk pie kāda vietējā lielceļa tirgotāja. "Labs, ne? Šo varēs aizvest mājās kā suvenīru!" saka režisors un saņem strikti noraidošu atbildi no vectēva puses. Galu galā šis rotaļīgas sirsnības pilnais stāsts rezultējas emocionālā sarunā par aizgājušo laiku.
Toreiz Lielā Kristapa starptautiskās žūrijas pārstāve kinokritiķe Larisa Maļukova (Novaja gazeta, Krievija) atzīmēja "jaunākās paaudzes spēju un vēlēšanos noskaidrot vēsturiskās lietas, nevienu vairs netiesājot, nevēloties atrast kardinālas atbildes un nevēloties atriebt". Tikko Kārlis Lesiņš ir saņēmis finansējumu nākamās Latvijas koda dokumentālās īsfilmas veidošanai – tā būs Pārcelšanās par fiksētu iekšējās migrācijas fenomenu – no Rīgas uz Cēsīm.
Pagājušā gada izskaņā LTV1 bija skatāms režisora triju filmu cikls Dzīvības lauks – Māla bērni par Nepālas plaukstošās ķieģeļu industrijas ēnas pusi, Kalnu gari par Āfrikas kalnu gorillām un Maigie milži par zijas ziloņiem. Tās visas ir tapušas filmu studijā Woodpecker Pictures, kuru veido neliela režisoru, žurnālistu, videospeciālistu un producentu grupa ar kopīgu redzējumu un interesēm. Gluži kā dzeņi viņi ir gatavi izkalt kādu interesantu tēmu, ko atklāt plašākai auditorijai, – vai tas būtu stāsts par vecotēvu vai "revolūcijas eksportētājiem". Visas filmas var noskatīties interneta vietnē woodpeckerpictures.lv.