Aktrises Šarlotes Gensbūras veidotais savas mātes Džeinas Birkinas portrets – dokumentālā filma Šarlote par Džeinu/Jane by Charlotte – bija iekļauts jūlijā notikušā Kannu kinofestivāla oficiālajā programmā. Septembra dienās, kad pasaules kino industrijas norises atspoguļojošo mediju uzmanības centrā ir Venēcijas kinofestivāla norises, filma Šarlote par Džeinu piedzīvos Latvijas pirmizrādi. Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā Šarlote par Džeinu kinoteātrī K. Suns būs skatāma divas reizes – piektdien, 10. septembrī, plkst. 18 un svētdien, 12. septembrī, plkst. 20.30. Biļetes maksā trīs eiro; studentiem un pensionāriem ieeja bez maksas.
Daļa no Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmas no 7. līdz 12. septembrim būs skatāma arī Nacionālā kino centra portālā filmas.lv, šo programmas daļu veido būtiskas filmas, kas ir saistītas ar pasākuma vēsturi, jo šogad forums atzīmē 25. gadadienu. Te liekam punktu lietišķajai informācijai un pievērsīsimies meitai un mātei – Šarlotei Gensbūrai un Džeinai Birkinai. Jā, un Venēcijai – tur šajās dienās tiek pirmizrādīta kārtējā filma, kurā Šarlote Gensbūra ir nospēlējusi lielu lomu. Tās nosaukums ir Saulriets/Sundown (režisors Mišels Franko) – par šo faktu Šarlote Gensbūra atraktīvi informēja sociālajos tīklos, savā Instagram kontā fotografējot vispirms savu labo, tad kreiso kāju – tās bija ieautas ekstravagantās zeķēs.
Gandrīz klasiķe
Šarlote Gensbūra ir viena no nozīmīgākajām savas paaudzes aktrisēm – šķiet pat neticami, ka jūlijā viņa nosvinēja piecdesmito dzimšanas dienu. Šis skaitlis nekādi neasociējas ar jauneklīgo un ar stūraina tīņa plastiku apveltīto Šarloti, kura ir nospēlējusi lomas septiņdesmit filmās. To vidū ir gan savulaik populārā Sapņu zinātne (2006, režisors Mišels Gondrī), gan vairākas dāņu meistara Larsa fon Trīra filmas – Antikrists (2009), Melanholija (2011) un Nimfomāne (2013) –, kuras Šarlotes Gensbūras vārdu padarīja pazīstamu arī tiem, kurus varbūt regulāri nesasniedza viņas franču filmas. Francijā filmu tiek ražots daudz – ap trīssimt pilnmetrāžas filmu gadā –, un Šarlote Gensbūra ir viena no visintensīvāk strādājošajām franču aktrisēm.
Ar dokumentālo filmu Šarlote par Džeinu viņa ir debitējusi kinorežijā. Šarlote Gensbūra nav ne pirmā, ne pēdējā aktrise, kura, sasniedzot briedumu, ķeras pie režijas. Tomēr no citām kolēģēm viņu atšķir gan privileģētība, gan pieticība vienlaikus. Vispirms par pieticību – Gensbūra savai debijai režijā izvēlējusies dokumentālo kino, kas tradicionāli ir ierobežotāks gan izmaksu, gan arī auditorijas piesaistes ziņā. Ja runājam par privilēģijām, – un tādas Šarlotei Gensbūrai nenoliedzami ir –, viņas dokumentālās filmas varone ir viņas pašas māte Džeina Birkina – aktrise, dziedātāja, mūza, galu galā Francijas kultūras ikona.
Foto palielinājums
"Džeinas Birkinas dzīve kopš 60. gadu vidus ir bijusi visu acu priekšā, arī viņas īpašais statuss franču kultūrā, neraugoties uz formālo piederību Anglijai, kur Džeina Birkina ir dzimusi un augusi, daudzējādā ziņā ir viņas unikālās personiskās pieredzes radīts. Birkina vienmēr ir balansējusi uz robežšķirtnes, kur dzīve kļūst par mākslas faktu. Ar dzīvi – aizrautīgu, kaislīgu attiecību pieredzi ar franču komponistu Seržu Gensbūru – ir saistīts viņas agrīnais popularitātes posms. Birkina, šķiet, vienmēr ir dziedājusi Gensbūra dziesmas. (..) Uz skatuves pie mikrofona līdzās Gensbūram viņu savulaik "uzsvieda" kaislība. Abu radošās savienības skandalozās publicitātes visdāsnāk apvītā izpausme bija duetā iedziedātā, izčukstētā jutekliskā mīlas balāde Je t’aime... moi non plus...," tā savulaik rakstīju grāmatā Personības. Parādības. Personīgi, portretējot Džeinu Birkinu pēc viņas koncertprogrammas Rīgā 2005. gadā.
Ar franču kultūras ikonu – bardu, dziesminieku, bohēmistu Seržu Gensbūru – Džeina Birkina iepazinās 21 gada vecumā – jaunā angliete, kura jau bija paguvusi apprecēties un izšķirties ar britu komponistu, Džeimsa Bonda filmu mūzikas autoru Džonu Beriju, tika pie lomas filmā Sauklis/Slogan (1969), kurā viņas partneris bija Seržs Gensbūrs. Pārējais jau ir vēsture. Un šo vēsturi – Džeinas Birkinas dzīvi – filmā Šarlote par Džeinu šķetina meita un māte. Šarlote ir gan filmas režisore, gan savas mātes intervētāja. To visu redzēsiet niansēti veidotajā dokumentālajā filmā Šarlote par Džeinu, kas ir gan atskats uz Džeinas Birkinas karjeru un dzīvi, gan meitas intīms un ļoti personiski veidots mātes portretējums.
Šarlotes Gensbūras dokumentālās filmas pamatā ir sarunas ar māti un ģimenes arhīva materiāli, tajā nesteidzīgi un smalkjūtīgi atklāti arī dramatiski, maz zināmi fakti. Sarunu forma ir te stīvāka – sēžot un runājoties, šķietami abām iejūtoties žurnālistes un intervējamās lomā –, te atbrīvotāka – pastaigu laikā vietās, kas ir bijušas nozīmīgas abu pieredzē. Tomēr dialogu caurvij īpaša saikne un cieņa, pat apbrīna. To filmā noformulē arī Džeina Birkina, kura atzīstas, ka vienmēr ir jutusies īpaša Šarlotes klātbūtnē, jau kopš viņas bērnības. Filmā ir izmantota arī ļoti burtiska, uzskatāma portretēšanas idejas ilustrācija – Šarlote fotografē māti, veido fotosesiju, kas ir iekļauta filmā. Viņa fotografē Džeinas Birkinas seju, rokas – tās ir skāris un nav saudzējis laiks. Džeinai Birkinai ir 74 gadi, un viņa nav zaudējusi ne savu stāju, ne stilu, tomēr viņas veidolā būs grūti atpazīt jauno, trakulīgo meiču no leģendārās Mikelandželo Antonioni filmas Fotopalielinājums (1966), kurā Džeina Birkina spēlēja nelielu lomu – brīvdomīgu meiteni, kas gatava uz visu, lai kļūtu par modeli. Džeina Birkina jaunībā ir ļoti līdzīga Šarlotei – vai otrādi. Viņām ir līdzīga plastika, līdzīga ķermeņa stūrainība.
Protams, filmā neiztikt bez Serža Gensbūra ēnas – un tas ir tikai loģiski. Džeinas Birkinas dzīvē viņš ir bijis nemitīgi klātesošs, arī pēc viņu šķiršanās un Gensbūra nāves. Viņa daudz ir koncertējusi, izpildot Gensbūra dziesmas, kaut viņas mūžs un arī radošā darbība ir daudz apjomīgāka nekā tikai smagnējā nasta būt Gensbūra mūzai un abu vienīgā bērna – Šarlotes – mātei.
Džeinai Birkinai ir trīs meitas – Keita Berija, Šarlote Gensbūra un Lū Duajona. 2013. gadā 46 gadu vecumā pārtrūka Keitas Berijas – pazīstamas fotogrāfes, Šarlotes pusmāsas – dzīve. Šis traģiskais notikums rezonē arī filmā Šarlote par Džeinu, kurā Džeina Birkina meklē arī savu vainu attiecībās ar saviem bērniem.
Tomēr filmas Šarlote par Džeinu valdzinājums slēpjas faktā, ka tā nezaudē estētiskās kvalitātes, pat fotosesijas glancētību un tomēr pieskaras arī sāpju punktiem un drāmām. Kaut domas var atšķirties un kāds teiks, ka filmas dekoratīvisms ir lieks un pašmērķīgs.
Paralēles dzīvē
Starp Šarlotes un Džeinas dzīvi var vilkt arī paralēles. Abas ir aktrises un dziedātājas, abas ir mēģinājušas režisēt. Džeina Birkina, sasniedzot vecumu, kādā tagad ir Šarlote Gensbūra, sāka uzņemt spēlfilmu Kastes/Boxes. Tas ir stāsts par piecdesmitgadīgu sievieti, kurai ir trīs meitas un kuras dzīvē ir sācies jauns – vientulības – posms. Džeinas Birkinas varone ievācas viena jaunā mājā ar neskaitāmām kastēm. Filmu Džeina Birkina veidoja teju desmit gadu, lai izstāstītu stāstu par "šī vecuma sajūtām, bailēm un noslēpumiem". Šī 2007. gadā pabeigtā filma ir vienīgais viņas mēģinājums režisēt spēlfilmu, kaut arī viņas aktrises biogrāfija ir pamatīga – vairāk nekā 90 filmu un lomu, no kurām viņa, pēc pašas vārdiem, "bargi vētījot, atstātu tikai kādas desmit": «Tās ir filmas, kuras nav nesušas kaudzi naudas, bet kuras ir filmējuši tādi režijas meistari kā Anjēze Varda, Žaks Rivets, Žaks Duajons – manas trešās meitas tēvs." (Citāti no grāmatas Personības. Parādības. Personīgi.)
Džeina Birkina savulaik apzināti virzīja Šarloti aktrises profesijā, aktrise ir arī Šarlotes pusmāsa Lū Duajona. Vai bijāt apmierināta, ka jūsu meitas izvēlējās aktrises profesiju? – savulaik vaicāju Birkinai.
"Vairāk nekā apmierināta, es pat vardarbīgi grūdu viņas šajā virzienā, it īpaši Šarloti. Nesaprotu vecākus, kuri mēģina atturēt savus bērnus no aktiera profesijas. Filmēties ir tieši tas, kas jādara cilvēkam, kuram ir smalka iekšējā dzīve un kāds noslēpums. Tāda man vienmēr ir šķitusi Šarlote. Pirmo reizi viņa filmējās 13 gadu vecumā filmā Vārdi un mūzika/Paroles et musique (1984). Grupa aktīvi meklēja meiteni, kura var nospēlēt Katrīnas Denēvas varones meitu. Apprasījos, vai tā var būt maza meitenīte, kura pat smaidot, šķiet, grasās raudāt. Atbilde bija – mēs tādu meklējam. (..) Šarlote dabūja lomu un kopš tā laika nav pārtraukusi filmēties. Aktrises profesija viņai ir tikai palīdzējusi, bez tās viņa būtu daudz nelaimīgāka. (..) Jau nākamajā gadā Šarlote dabūja Cēzaru – Francijas Oskaru par lomu filmā Nekauņa/L’effrontée (1985). Biju ārkārtīgi lepna. Mani bērni nebeidz mani pārsteigt," atbildēja Džeina Birkina.
Vēsture met lokus. Savulaik par nozīmīgu atklāsmi Džeinas Birkinas mūžā kļuva nepieciešamība pieskatīt savu māti pēc viņas vīra (Džeinas tēva) nāves. "Pēc tēva nāves es atklāju savu māti – mums sākās pilnīgi citas attiecības, viņa bija kļuvusi vientuļa, un man nācās viņu pieskatīt. Pēdējos 14 gadus mēs pavadījām kopā – koncertturnejās un pasaules ceļojumos. Iespējams, es nekad nebūtu iepazinusi savu māti, iespējams, mums kopā nebūtu bijis atvēlēts tik daudz atklāsmju un piedzīvojumu, ja nebūtu mana tēva aiziešanas..."
Arī Šarlotei Gensbūrai ir bijis nepieciešams no jauna iepazīt māti – filma Šarlote par Džeinu tam ir spilgts apliecinājums. Iejūtīgs, cieņpilns, personīgs apliecinājums un piedzīvojums, kam ļāvušās abas sievietes. Rezultātā ir tapusi skaista un nedaudz skumja filma. Man patīk Šarlotes Gensbūras filma – veids, kā viņa runā ar māti un atklāj viņu, lai gan neatstāj sajūta, ka šīs ir arī sava veida gaišas atvadas.