Uz režisora Alfreda Hičkoka (1899–1980) darbiem, viņa 53 filmām, kas tapušas gan Lielbritānijā, gan Holivudā, var paskatīties no dažādiem skatpunktiem. Ir iespējams izveidot visdažādākās Hičkoka filmu programmas, akcentējot vienu vai otru režijas ģēnija darbības aspektu. Ja ķersimies pie Hičkoka jaunības, Lielbritānijas perioda, filmām, kas tapušas no 1925. gada līdz 30. gadu izskaņai, iegūsim vienu priekšstatu. Tās būs jauna, talantīga cilvēka filmas, kuras raksturo ekspresīva vizualitāte, dzirkstīga ironija un azartiska aizraušanās ar dažādiem "spiegu stāstiņiem". Šajā laikā Alfreds Hičkoks attīstīja režijas prasmes un ar katru filmu arvien pārliecinošāk tuvojās tam žanram, ar kura izveidi un pilnveidi viņu asociē pasaules kinovēsture, – trillerim. Viņš tuvojās arī Holivudai, kur Hičkoku uzaicināja 1939. gadā. Tur, pasaules kino industrijas centrā, viņa karjera sasniedza briedumu, viņš radīja savus izcilākos darbus. Divi no tiem – Logs uz sētu/ Rear Window (1954) un Putni/The Birds (1963) – būs skatāmi 20. un 21. aprīlī kinoteātrī Splendid Palace.
Vai šo filmu vietā varēja būt divas citas Hičkoka filmas, un vai to varēja būt vairāk? Nenoliedzami! Hičkoka nekad nav par daudz – viņa filmu valoda ir būtiski ietekmējusi mūsdienu kino. Ikviens mūsdienu režisors, kurš lolo ambīcijas izveidot trilleri (un ne tikai), nevar nerēķināties ar Hičkoka radītajiem principiem, kā izmantot kino valodu – attēlu, kadrējumu, kameras kustību, montāžu u. c. –, lai uz ekrāna radītu spriedzi. Turklāt viņš ir tas unikālais piemērs pasaules kinovēsturē, kas pierāda, ka ir iespējama šķietami visnesaderīgākā laulība – unikālu kino valodas eksperimentu un kases panākumu savienība.
Ķepīgs plāksteris
Protams, "spriedzes meistara" apzīmējums Hičkokam ir pielipis kā ķepīgs plāksteris, un ne bez viņa paša ziņas un apzinātas darbības, ekspluatējot savu fizisko paštēlu – īpaši TV sīkdarbiņos (filmu sērijās AH Presents, kurā Hičkoks iejutās arī moderatora lomā). Tomēr viņa izcilības pamatā ir ne tikai prasme manipulēt ar skatītāja nervu šūniņām, bet arī visaptveroša ironija un atskurbinoši veselīgs skatījums uz tik nepilnīgo cilvēka dabu – tā vājībām, grēciņiem, kārdinājumiem.
Pirmie Hičkoka izcilību novērtēja franču kritiķi, vēlāk arī kinorežisori, Francijas jaunā viļņa aizsācēji 50. gados. Viņi bija tie, kas Hičkoku izcēla no ierindas Holivudas režisoru vidus, pasludinot par izcilu autoru un vienu no gadsimta inovatīvākajiem māksliniekiem. Hičkoks ir viens no retajiem režisoriem, kura autorība nav sajaucama ne ar vienu citu, – kopš pirmajiem kadriem skatītājs atpazīst Hičkoka stilu.
Viens no Hičkoku dievinošajiem francūžiem – Fransuā Trifo – ir radījis unikālu grāmatu Hitchcock/Truffaut, kurā kopā ar Hiču pedantiski iztirzā visas viņa filmas.
Nozieguma aizmetnis
Logs uz sētu vienmēr ir bijusi kritiķu un teorētiķu ārkārtīgi mīlēta Hičkoka filma. Iemesls? Filma par Ņujorkas fotogrāfu Džefriju (Džeimss Stjuarts) ar salauztu kāju, kurš karstā vasaras laikā dīki zviln pie loga un laiski veras savu kaimiņu logos, ir ieguvusi īpašu metaforisku jēgu. Arī mēs, kinoskatītāji, būtībā esam līdzīgi Hičkoka filmas varonim Džefrijam ar ieģipsēto kāju, arī mēs esam nekustīgi un šķietami piekalti sēdvietai – vismaz laikā, kuru pavadām kinoteātrī, lūkojoties uz ekrānu. Un ekrāns taču ir tik līdzīgs logam uz citu realitāti, citu cilvēku dzīvi. Taču kurš gan sāk skatīties filmu kā metaforu? To nevajag darīt – metaforas, ja tām ir lemts piedzimt, rodas no detaļu precizitātes.
Logs uz sētu ir dramaturģiski perfekti strukturēts stāsts par vīrieša un sievietes attiecībām. Ne velti filmā tik nozīmīga loma ir Džefrija līgavai – Ņujorkas modelei Lizai, kuru tēlo fascinējošā Greisa Kellija (nākamā Monako princese). Lizas maigā koķetērija un rūpes par Džefriju neapslēpj viņas virsmērķi – apprecēties. Savukārt Džefrijam acu priekšā – pretējās mājas logā – nemitīgi tiek izspēlētas dzīves ainas, arī laulības dzīves ainas, un Džefrijam no laulības ir bail. Vienā no šiem pretējās mājas logiem, vienā no laulības dzīves ainām tad arī slēpjas intriga – nozieguma aizmetnis.
Filmas pamatā ir Kornela Vulriča stāsts, kas piesaistījis Hičkoka uzmanību "tehnisko ierobežojumu dēļ". Radīt filmu ar trillera elementiem, ja viens no filmas galvenajiem varoņiem ir iesēdināts invalīdu ratiņos, protams, ir izaicinājums. Visa Hičkoka karjera liecina par viņa kāri uz pamatīgiem tehniskiem izaicinājumiem. Piemēram, uzņemt spriedzes filmu, kuras darbība notiek slēgtā telpā (Virve/Rope, 1948), vai, teiksim, 3D filmu, kuras darbība notiek dzīvoklī (Uzgrieziet slepkavas numuru/Dial M for Murder, (1954) – vēl viens Hičkoka darbs ar Greisu Kelliju).
Alfreds Hičkoks intervijā Fransuā Trifo ir atzinis, ka Logs uz sētu bija iespēja radīt absolūti kinematogrāfisku filmu. "Jums ir dots nekustīgs vīrietis, kurš skatās pa logu. Tā ir filmas viena daļa. Otra daļa parāda, ko viņš redz, un trešā – kā viņš uz to reaģē. Tas ir vistīrākais kinematogrāfa būtības iemiesojums." Sarunas turpinājumā Hičkoks pieslēdzas tam kinovēstures posmam, kam, šķiet, nav nekāda sakara ar Holivudu, – viņš iedziļinās XX gadsimta krievu kino avangardistu tehniskajos paņēmienos un montāžas eksperimentos, kas ļauj režisoram manipulēt ar to, ko mēs redzam, un iespaido to, ko mēs – skatītāji – secinām par redzamo. Starp citu, Hičkoks šajā intervijā piemin Londonas laikraksta Observer kritiķi, kura uzrakstījusi, ka Logs uz sētu ir šausmīga filma, jo tās varonis visu laiku lūr kaimiņu logos. "Kas tur ir tik šausmīgs? Jā, viņš ir lūriķis, bet vai mēs visi tādi neesam?" jautā Hičkoks.
Aptrakušie putni
Arī otra filma Putni sakņojas Eiropas kino pieredzē – epizodes, kurās Hičkoks orķestrējis putnu uzbrukumu, nereti tiek salīdzinātas ar krievu režijas avangarda spilgtākā pārstāvja – Rīgā dzimušā ģēnija Sergeja Eizenšteina – paņēmieniem (sk. Bruņukuģa Potjomkins kāpņu ainu).
Ja negribas tik ļoti iespringt, var skatīties Greja piecdesmit nokrāsas – arī šis mūsdienu erotizētais nieks jaunām meitenēm ir filma, kuru var "piesiet" Hičkoka Putniem. Precīzāk – Hičkoka filmas aktrisei Tipijai Hedrenai, kura filmējusies Putnos galvenajā lomā. Viņa ir Dakotas Džonsones – Greja piecdesmit nokrāsu zvaigznes – vecmāmiņa. Taču visdrīzāk profesors Viktors Freibergs, kurš 21. aprīlī Putnu seansu ievadīs ar lekciju, šo faktu pelnīti ignorēs. Ir neskaitāmas citas svarīgas lietas, kas pieminamas saistībā ar Putniem.
Filma, kuras pamatā ir rakstnieces Dafnes di Morjē darbs, ir viens no pirmajiem ekoloģiskajiem trilleriem. Filmā tā arī nav atrodama motivācija, kālab miestiņā netālu no Sanfrancisko putni kā aptrakuši metas virsū cilvēkiem. Vai tiešām tos ir satraukusi Melānijas – Tipijas Hedrenas tēlotās varones – ierašanās? Filmā ir niansēta skaņu partitūra, taču nav mūzikas. Tas ir precīzi (detaļu precizitāte ir viens no Hičkoka trumpjiem) un mērķtiecīgi būvēts mūsdienu Holivudas trillerīšu dižā ciltstēva meistardarbs.