Pirms un pēc Kāršu nama

Vecīt, ir tāda lieta kā ticamā neticamība. Nu teiksim, reālajā dzīvē pareizais džeks parasti nenotesīs piecus nepareizos uzreiz, pilots neizlidos caur šauru aizu, haķeris piecās minūtēs neizgudros supervīrusu, bet pie unikālas apstākļu sakritības reti, taču reizi no desmit tūkstošiem tas izdodas. Tad lūk, kamēr fikcija ievēro ticamo neticamību, viss kārtībā, bet tikko sižets sastāv vienīgi no neiespējamībām - nekādi neiespējamībām, tas ir, skatīties nudien nav jēgas. Tas pats attiecas uz pasakām - fantāzijai jābūt ievadā paziņotiem noteikumiem, kā tos pārkāpj, tie pārvēršas murgos.

Tad pieiesim no otra gala, pasaki to kas patīk, jo kritizēt jau visi malači, bet paslavēt!

Seriāls vai grāmata? Seriālu neapspriedīšu, jo tam ar grāmatu vairs nekā kopīga. Bet grāmatu sērija, īpaši divas pēdējās, man ir melnajā sarakstā, jo autoram Dž. Martinam ir nelāgs paradums piebāzt tekstu ar norādēm uz saviem seksa fetišiem - no daudzajiem nosaukšu tikai ēdiena spēļu, baleta kājiņu un zvēra izbāzeņu fetišus, kas lasīja angliski, sapratīs. Par kaifošanu par sadismu bez jēgas pat nerunāsim. No otrās grāmatas un sezonas parastā šaize - sākotnējie spēles noteikumi tiek atcelti un ieviesti agrāk lasītājam nezināmi. Par pārējo var strīdēties, bet tāds joks man nozīmē melno sarakstu. Tad jau pat visu lamātā Krēsla ir sakarīgāka, jo nemaina sižeta saturu no sākuma līdz beigām.

Un Game of Thrones tev vispar pašā melnākajā sarakstā, jo ir totālākā fikcija?

Kad viss ir slikti- slikti. Kaut kas labs- atkal slikti! Jus pasi sevi , letini, dzirdat??