Pretī skatītāja gaidām. Filmas Dvēseļu putenis recenzija

Nekautrējos atzīt, ka esmu pietiekami veca, lai spilgti atcerētos tikpat sakāpināto gaidīšanu un triumfālo pirmizrādi, kādu 2007. gadā piedzīvoja režisora Aigara Graubas un producenta Andreja Ēķa nacionālpatriotiskais grāvējs Rīgas sargi, starp citu, tieši 11. novembrī un arī uzreiz daudzos seansos Kongresu namā un kinoteātrī Rīga. Protams, ir briesmīgi banāli salīdzināt Dvēseļu puteni un Rīgas sargus, gandrīz tikpat banāli, kā iet uz jauno filmu ar Aleksandra Grīna romānu rokā un rūpīgi vilkt ar pirkstu līdzi, vai tikai filmā viss ir kā romānā. Uzreiz arī piebildīšu, ka man nebūt nešķiet zaimojoša Dvēseļu puteņa scenārija līdzautora Borisa Frumina atzīšanās, ka viņš nav lasījis romānu, – tas ir pat veselīgi, ka filmas radošajā komandā bijis kāds, kuru nestindzina šķietamā nepieciešamība neatkāpties no leģendārā literārā pirmavota un nepamet profesionāla saprašana, ka filmai ir jāizskatās pēc filmas, nevis pēc romāna.

Patiesībā jau man iepriekš ne prātā nenāca abas šīs filmas salīdzināt – līdz Dvēseļu puteņa pirmajiem kadriem, kuros, tieši tāpat kā Rīgas sargos, galvenais varonis līdz ar filmas sākuma titriem uz velosipēda drebinās pa Rīgas (vai Cinevillas) bruģi. Tikai Dvēseļu putenis šajos kadros ieliek vairāk viegli nolasāmas simbolikas, un tāds paņēmiens filmas gaitā atbalsosies vairākkārt – šeit, piemēram, mierlaika skolas grāmatiņas izbirst pa bruģi un mīļotās meitenes lakats nokrīt putekļos, jo priecīgais velosipēdists uztriecas zaldātu kolonnai, un katram skatītājam taču uzreiz skaidrs, ko tas viss nozīmē.

Pavisam mistiska sajūta pārņem, kad ieraugu, ka to pašu uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!", ar kuru Rīgas sargos baznīcā iebrāzās galvenais varonis Mārtiņš aktiera Jāņa Reiņa atveidojumā, Dvēseļu putenī ar tikpat kvēlu entuziasmu Kurzemes bēgļiem priekšā lasa Jāņa Reiņa dēls, aktieris Jēkabs Reinis, fabrikas strādnieka Miķelsona lomā. Atkal piebildīšu tepat uzreiz – Miķelsons ir viens no reljefākajiem un krāsainākajiem filmas tēliem; nupat aizvadītās kino balvu dalīšanas gaisotnē gribas gandrīz vai saderēt, ka Jēkabs Reinis ir viens no drošākajiem nākamā gada nominantiem Lielā Kristapa kategorijā Labākais otrā plāna aktieris. 

Vīrs starp puikām

Protams, tie visi ir tādi kinovēsturnieka prieciņi, kam nav cieša sakara ar vienas vai otras filmas mākslinieciskajām kvalitātēm un patriotisma lādiņu, kas gan no abām filmām tika vienlīdz sirsnīgi gaidīts un sagaidīts – gan pirms divpadsmit gadiem, gan šodien. Laika distance un tomēr neizbēgamais salīdzinājums rāda, ka Rīgas sargos bija mazliet par daudz finiera butaforiju un paļaušanās uz datorgrafikas specefektiem, mazliet par maz slavenās jūtu ķīmijas starp varoņiem un kinematogrāfiskas izsmalcinātības – visos šajos aspektos Dvēseļu putenis apliecina Latvijas filmu nozares ievērojamo progresu kopš 2007. gada. Tomēr savu cerēto rezultātu arī Rīgas sargi sasniedza un pārsniedza, paliekošu vietu Latvijas kinovēsturē iekaroja, un tādu iespaidu uz sava laika sabiedrību, kāds bija Rīgas sargiem, arī Dvēseļu putenim var tikai no sirds novēlēt.

Par kinematogrāfisko izsmalcinātību runājot, nepārvērtējams ir operatora Valda Celmiņa ieguldījums filmas Dvēseļu putenis vizualitātē. Īpaši jau kauju skati padarīti iespaidīgi ne tikai ar sarežģītiem masu skatu kopplāniem, bet vēl jo vairāk ar tuvplāniem un kameras kustību, kas visai precīzi ataino jauniesaukto kareivju apjukumu pirmajās kaujās, apņēmīgo cīņassparu vai nepārejošo nogurumu un spēku izsīkumu turpmākajās. Tieši militārās darbības līnijā slēpjas vislielākais risks filmai, ja cīņu skati iegrimst monotonā vienveidībā (ar šādu kaiti, manuprāt, bija savārdzis Nameja gredzens), bet Dvēseļu putenī autoriem ir pieticis iztēles un prasmju, lai kauju epizodes dažādotu gan vizuāli, gan emocionāli. Un galu galā Artūrs Vanags no šīm kaujām iznāk acīmredzami mainījies – pieaudzis, noguris un daudz stiprāks. Starp Cēsu kauju skolniekiem viņš, kurš nesen vēl bija tāds pats puika, filmas finālā izskatās kā sirms un daudz pieredzējis vīrs – un ne tikai tāpēc, ka grima departaments viņam pielīmējis ūsas.

Kauju skatos un arī ārpus tiem ir ļoti patīkami ievērot, ka režisors Dzintars Dreibergs domā nevis literāros teikumos, bet vizuālos tēlos – gan vācu virsnieka zābaki aiz tamborētās palaga malas, ko Artūrs redz no paslēptuves pagultē, gan bite uz baltās drānas mātes zārkā, gan nošautais draugs, kurš kapa bedrē jāieveļ embrija pozā, ir lakoniskas zīmes ar dziļu ietilpību. Turklāt Dreibergs prot arī novērtēt iespaidu, kādu atstāj konkrēts elements konkrētā vietā, – tāpēc filmā pēdējie vārdi ir "Braucam mājās!" un pēdējā fotogrāfija titru attēlu rindā – visur Latvijā sastopamais baltais taisnstūra kapakmenītis ar stūraino uzrakstu "Nezināms".

Grīna laikmeta valodā

Un tieši šajā virzienā turpinās doma par sākumā minēto simboliku. Pirmizrādē man blakus sēdēja kāda brīnišķīga režisore, kura nesen uzņēmusi lielisku filmu, tikai pilnīgi citā teritorijā un ar citu domāšanu. Pamazām es piefiksēju – visas tās vietas filmā, kur viņa ievaidējās, saskatot patētisku pārspīlējumu, ir precīzi tās, kurās Dvēseļu puteņa autori apzināti atrāvušies no realitātes un pakāpušies varoņteikas kalniņā vai pasmēluši izteiksmes līdzekļus un metaforas Aleksandra Grīna laikmetā.

Haotiskas un trokšņainas kaujas vidū tēvs savu ievainoto dēlu pēkšņi nes gan ­ drīz vai episkā palēninājumā un himniskas mūzikas pavadījumā, ar zemu kameras rakursu pacelts pret debesu fonu; citas kaujas vidū jaunais Vanags pēkšņi izslienas ierakumos, un neviens ienaidnieks viņu neredz, jo varoņa uzdevums šobrīd ir mobilizēt visus cīņubiedrus jaunam uzbrukumam. Līdzīgi tīšām izspēlēti momenti skatītāju aizkustināšanai šķiet gan kaujā kritušā Pētersona mātes vēstule, kuru Konrāds skaļi lasa palikušajiem biedriem, gan sēru drānās tērptā māte, kas saņem dēlam pēc nāves piešķirto ordeni. Un neuzticīgās Mirdzas spilgti sarkanā lūpukrāsa nosmērē pieviltajam draugam gan roku, gan muti, savukārt Martas sastrādātās rokas pirkstā Artūra mirušās mātes gredzens iemirdzas "kā dimanta oliņa".

Vārdu sakot, tāds žanrs. Tā, starp citu, ir pareiza izvēle – visas šīs vienkāršās metaforas, kas šodien var likties apsmaidāmas, ļoti precīzi rezonē ar filmā attēloto laik ­ metu (gandrīz kā rūpīgi izkoptā XX gadsimta sākuma leksika Gata Šmita simtgades filmā 1906) un katrā ziņā daudz spēcīgāk iedarbosies uz visplašāko auditoriju nekā visādi mākslinieciski "samudrījumi". To pašu mērķi sasniedz arī iepriekš ­ paredzami smeldzīgie un pacilājošie skati ar strēlnieku pavadīšanu karā un sagaidīšanu pēc uzvarām, ar Latvijas himnas motīvu un ievainoto karavīru dejošanu lazaretē, ar tēva snaipera šauteni un brāļa ordeni...

Filmas autori precīzi izmantojuši ikvienu iespēju pacelt filmas emocionālo temperatūru virs bezjēdzīgi smagās realitātes, labi zinādami, ka jēdzienu "skatītāja gaidas" nedrīkst ne ignorēt, ne par zemu no ­ vērtēt. Nu itin nemaz nebrīnīšos, ja turpmākajās nedēļās ik pa laikam dzirdēsim par atkal jauniem skatītāju skaita rekordiem, ko sasniegusi filma Dvēseļu putenis.