Tiem, kuri dzimuši XX gadsimtā, nākas samierināties ar faktu, ka filmas, kas savulaik veidojušas viņu jaunības pieredzi un radījušas pamatīgu emocionālo satricinājumu, nu jau ieņēmušas vietu vēsturē. Protams, ir arī filmas, kas neatgriezeniski izzudušas, kā jau tas nereti notiek ar audiovizuālajiem produktiem viendienīšiem. Tās XX un XXI gadsimta mijas filmas, kas no šīs nedēļas nogales būs skatāmas Rīgā uz kinoteātru ekrāniem, ir izdzīvotājas – spilgti autorkino fakti. Lielākais smagsvars aktuālajā repertuārā ir dāņu režisors, svētais briesmonis Larss fon Trīrs, ar savu filmu retrospekciju kinoteātrī Splendid Palace (no 13. aprīļa). Tajā ir iekļautas teju visas viņa filmas. Kolekciju ir sagatavojusi Lietuvas kompānija AOne, kas ir uzskatāma par konsekventāko un aizrautīgāko Eiropas art house un festivālu filmu izplatītāju Latvijā. Šī kompānija attīsta zīmolu Lācis, lauva un zars, kurā atraktīvi apvienota triju nozīmīgāko Eiropas kinofestivālu balvu atribūtika – Berlīnes lācis, Venēcijas lauva un Kannu palmas zars.
Kannu festivāla Zelta palmas zaram un arī pašam festivālam ir svarīga loma Larsa fon Trīra dzīvē un karjerā. Kannu maģiskajai vilkmei un spējai definēt kinomākslas tendences un slavas Olimpā uznest šo tendenču veidotājus ir īpaša nozīme. Par to rakstīts daudz, un šo faktu nevar ignorēt ne dāņa Larsa fon Trīra, ne arī amerikāņu režisora Deivida Linča daiļrades kontekstā.
Citātu mirdzums
Teju vienā laikā uz kinoekrāniem Rīgā ir satikušies divi režisori, kuru filmas definē XX un XXI gadsimta mijas autorkino. Sestdien, 15. aprīlī, plkst. 18 kinoteātrī Forum Cinemas tiks rādīta restaurētā Deivida Linča filmas Malholandas ceļš versija. Filma plūca laurus 2001. gada Kannu kinofestivālā, atnesot balvu Deividam Linčam kā labākajam režisoram, un ir kļuvusi par vienu no viņa nozīmīgākajiem darbiem. Ja atceraties, tas ir stāsts, kura vēstījums met mīklainas cilpas, tā ir filma mīkla, kurā satiekas jauniņā, naivā Holivudas iekarotāja, aktrise iesācēja Betija (loma, kas radīja Naomi Votsas karjeru), un rafinēta daiļava, kurai zudusi atmiņa un kura nodēvē sevi par Ritu (lomā Lora Heringa). Mazliet vēlāk šīs aktrises izspēlē divus citus tēlus, ļaujot filmas sižetu interpretēt katram pēc savas izpratnes.
Ar Malholandas ceļu ir izdevies satikties laiku pa laikam, lai secinātu, ka filmas jauda un Deivida Linča režijas spēks ne nieka nav zaudējis kopš 2001. gada – laika, kad viņš uzņēma šo drāmu par Holivudas spožumu, postu un savā ziņā arī vēsturi. Malholandas ceļā skaisti iemirdzas citāti un atsauces uz kino pagātni – film noir, filmām Gilda (1946) un Sanseta bulvāris (1950). Restaurētais Malholandas ceļš būs īpaša pieredze gan filmu redzējušajiem, gan vēl neredzējušajiem.
Skarbuma parāde
Kinoteātrī Splendid Palace no šodienas, 13. aprīļa, ir iespējams redzēt teju visas Larsa fon Trīra filmas, sākot ar viņa agrīnajiem darbiem Nozieguma elements (1984) un Eiropa (1991). Tajās Larss fon Trīrs spēlējas ar skarbu žanru elementiem, kas sakņojas Amerikas kinokultūrā. Eiropas un Amerikas saspēle un dinamika Trīra filmās ir pamatīga tēma, kas sākās nevainīgi – ar mēģinājumiem izmantot un stilizēt amerikāņu kino elementus, bet pēcāk pārauga kritiskā attieksmē pret Amerikas dominanti – gan politikā, gan izklaides industrijā. Nozieguma elements ir stāsts par izmeklētāju, kurš izmanto apšaubāmas metodes sērijslepkavību izmeklēšanā. Savukārt Eiropa ar hipnotisku spēku ieved pēckara Vācijas realitātē, intrigu un noziegumu telpā, kas ļauj režisoram rotaļāties ar melnbalti nospriegoto film noir stilistiku. Larsa fon Trīra agrīnās filmas ir vizuāli oriģinālas un pārsteidzošas, tās ļāva jaunajam dāņu režisoram strauji gūt ievērību Kannu festivālā, kurā balvu saņēma gan Nozieguma elements, gan Eiropa. Šīs filmas ir ielikušas pamatīgu fundamentu tam piemineklim, ko Larss fon Trīrs nākamajās divās desmitgadēs radīja sev un dāņu kino. 90. gados viņš bija elks – autorkino ģēnijs, kura filmas pedantiski analizēja, kura radošos, tik pārdrošos eksperimentus respektēja.
1996. gadā Larss fon Trīrs uzņēma Šķeļot viļņus – skarbu melodrāmu, kurā pieteica vairākās savās turpmākajās filmās būtisko upura un upurēšanās tēmu. Šķeļot viļņus galvenā varone Besa, kuru spēlē britu aktrise Emīlija Votsone, ir režisora upurjērs. Pildot negadījumā paralizētā vīra vēlmes, Besa ļaujas svešu un brutālu vīriešu iekārei, kas viņu sagrauj un iznīcina. Filmas neparastais vizuālais risinājums, tai skaitā jau vēlākajām režisora filmām raksturīgais rokas kameras izmantojums, un dramatiskā aktierspēle radīja īpašu pieredzi. Filmā iezīmējas tendences, kas triumfēja manifestā Dogme95.
Dogmas laužot
Dogme95 bija 90. gadu sensācija, vairāku dāņu režisoru – vispirms Larsa fon Trīra – radīts koncepts, kas aicināja ievērot noteiktus filmu uzņemšanas likumus, lai atdotu kino medijam komercialitātē zaudēto patiesumu. Neiedziļinoties manifesta pretrunīgajos punktos, jāsecina, ka Dogme95 bija ne tikai māksliniecisks koncepts, kas turklāt mudināja atteikties no filmas režisora vārda nosaukšanas titros, – tas arī piesaistīja uzmanību Dānijas kino.
Pats Larss fon Trīrs Dogme95 noteikumus strikti ir ievērojis tikai vienā filmā – Idioti (1998). Dokumentālajam kino tuvā estētikā, ar rokas kameru uzņemtā filma seko līdzi ļaužu grupai, kas mērķtiecīgi nodarbojas ar līdzpilsoņu provocēšanu. Idiotiem ir sava vieta mākslinieka karjerā, ko nostiprināja arī viņa iesaiste Dogme95 kustībā. Tomēr savos turpmākajos darbos režisors pat negrasījās pakļauties kādiem striktiem noteikumiem. No Dogme95 principiem viņš pamatā aizguva tikai aizrautību ar jaunākajām tehnoloģijām (gadsimtu mijā tas bija video) un darbu ar rokas kamerām, kas filmas vizualitātei piešķīra raupjumu, kadra "tricelīgumu", dokumentalitāti. Tomēr Larsa fon Trīra filmās eksperimenti ar stilu vienmēr ir gājuši roku rokā ar pārliecinošu stāstniecības mākslu.
2000. gadā tapa Dejotāja tumsā, ko var uzskatīt par Larsa fon Trīra daiļrades kulmināciju. Filma saņēma Kannu festivāla galveno balvu Zelta palmas zars un sadalīja publiku tajos, kuri šo filmu nīst, un tajos, kuri apbrīnā noliec galvu Larsa fon Trīra kā emocionāla manipulatora un jaudīga stāstnieka priekšā. Piederu pie otrajiem: uzskatu, ka Dejotāja tumsā ir režisora labākais darbs. Galveno lomu tajā atveido islandiešu dziedātāja Bjorka, kura spēlē imigranti no Čehoslovākijas Selmu, kas mīl mūziklus. Selma, tāpat kā viņas dēls, pamazām zaudē redzi. Viņa smagi strādā skārda bļodu rūpnīcā, lai sakrātu naudu dēla redzes operācijai. Tomēr dzīve ASV nav nekāds mūzikls (šī žanra elementiem filmā ir svarīga nozīme) ar obligātajām laimīgajām beigām. Dejotājā tumsā Larss fon Trīrs apvērš visus mūsu priekšstatus par mūzikliem, to uzņemšanas principiem un tradicionālā, klasiskā kino vizualitāti. Rokas kameras izmantojums, attēla raupjā faktūra rada šīs drāmas unikālo vizuālo stilu, kas nospriego Selmas traģisko pieredzi.
Pēcāk Larss fon Trīrs ir uzņēmis vēl divas filmas, kuru darbība notiek Amerikā, – Dogvilu (2003) un Manderleju (2005). Tomēr Trīra Amerika ir nosacīta: darbība Dogvilā risinās tumšā paviljonā, kurā uz grīdas ir uzzīmētas namu kontūras. Savulaik Dogvila šokēja gan ar radikālu vides nosacītību, ko reti atļaujas kino (tā uzdevums taču ir imitēt realitāti), gan vēstījumu, gan aktieransambli. Stāstā par jaunas sievietes Greisas pazemojumu ceļu kādā Amerikas miestā Dogvilā galveno lomu spēlē Holivudas zvaigzne Nikola Kidmena, vienā no lomām ir redzama leģendārā amerikāņu aktrise Lorēna Bekola. Dogvila ir savulaik Larsa fon Trīra iecerētās Amerikas triloģijas pirmā daļa, tās turpinājums, kas veltīts verdzības un brīvības tēmām, ir Manderleja, kurā Greisas lomu tēlo cita amerikāņu aktrise Brūsa Hovarda.
Apokalipse viņam piestāv
XXI gadsimtā Larsa fon Trīra dzīve nav bijusi rozēm kaisīta. Pēc Dejotājas tumsā triumfa viņš gan veiksmīgi turpināja strādāt. 2009. gadā klajā nāca Antikrists – radikāls darbs par zaudējumu, nāvi, sērām, seksualitāti un dabu, kas lemj mūs iznīcībai. Antikrists šokē gan ar izsmalcināto, operisko un traģisko ievadepizodi, kurā bojā iet bērns, gan visu turpmāko stāsta attīstību. Ievadepizodes Larsam fon Trīram lieliski padodas, izcila ir arī ievada – apokalipses – aina filmā Melanholija (2011), kas ir eiropeisks stāsts par pasaules galu, kurā izmantoti un dekonstruēti amerikāņu katastrofu filmu elementi. Melanholija ir pēdējā dāņu režisora filma, kas izrādīta Kannās. Viņš tika izraidīts no šā elitārā festivāla pēc dīvainas, muļķīgas izrunāšanās preses konferencē. Larss fon Trīrs pieminēja Hitleru, turklāt pozitīvā kontekstā, tādējādi radot milzu skandālu un lielā mērā pavelkot svītru savai karjerai. Pēdējos desmit gados mākslinieks ir uzņēmis diloģiju Nimfomāne (2013) un filmu Māja, ko uzcēla Džeks (2018), kas ir riskanta spēle par vardarbības tēmu. Tāds nu viņš ir – autorkino klasiķis visā godībā. Pat ja jums nekas no viņa filmu klāsta nepatiks, Larsam fon Trīram no tā ne silts, ne auksts – vieta vēsturē viņam sen rezervēta.
Larsa fon Trīra retrospekcija turpināsies līdz 30. aprīlim, seansu saraksts ir atrodams Splendid Palace mājaslapā. Filmu seansus pavadīs dažādu lektoru ievadvārdi.