Režisors, kurš iztiek bez skaļas rosības un nervozām pavēlēm. Intervija ar režisoru Vari Braslu

Tā dullāk – savu godināšanas seansa programmu raksturo kino un teātra režisors Varis Brasla, kuram šogad Lielā Kristapa ceremonijā 12. novembrī pasniegs balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā. 10. novembrī plkst. 14 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē ikviens ir aicināts uz Braslas goda seansu, kurā demonstrēs, citējot Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāju Ievu Romanovu, "pērles no asprātīgā un kinematogrāfiski augstvērtīgā TV valodas mācību seriāla Palīgā ar daudziem tautā ļoti mīlētiem aktieriem, to vidū – Eduardu Pāvulu, Dzidru Ritenbergu, Viju Artmani, Gundaru Āboliņu, Uldi Dumpi u. c.". Ieeja seansā ir bez maksas.

Vispāratzīts ir Vara Braslas īpašais talants strādāt ar bērniem. Savu pamatprincipu "darbs nedrīkst zaudēt rotaļīgumu, bet nedrīkst pārvērsties rotaļā vien" režisors ir veikli izžonglējis filmās Tereona galva (1982), Emīla nedarbi (1985), Ziemassvētku jampadracis (1993), Ūdensbumba resnajam runcim (2004), Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017). Režisoram vienmēr šķitis arī svarīgi parūpēties, lai "mazais atgrieztos ikdienā nesabojāts" un slavas nesamaitāts (Māksla. 1993., nr. 1.). Ģimenes filma Ziemassvētku jampadracis (1995) bija pirmā atjaunotās Latvijas filma, kas guva plašu atzinību starptautiskajos festivālos Frankfurtē, Pitsburgā, Maskavā u. c. Šī filma bija arī pēdējais darbs, kas tika veidots tobrīd brūkošajā Rīgas kinostudijā.

Kopumā Vara Braslas radošajā kontā ir 15 spēlfilmu – četras no tām godalgotas ar Lielā Kristapa balvu. 1990. gada augustā žurnālā Kino veidojot reportāžu no filmas Mērnieku laiki uzņemšanas laukuma, Maruta Miķelsone novērojusi: "Filmēšana rit klusi, mierīgi un lietišķi, bez skaļas rosības, ļaužu masām un nervozām pavēlēm." Varbūt tāpēc ne reizi vien viņam ir palīdzējusi pati daba? Piemēram, filmējot Aiju, sniedziņš ir sācis un beidzis snigt kā pēc pulksteņa.

Dzimis teātra režisora Žaņa Braslas ģimenē, pavadījis bērnību Jelgavas un Liepājas teātrī, Varis Brasla mākslā ir no bērna kājas. Māte Valija Brasla 24 gadus nostrādāja par režisora asistenti Rīgas kinostudijā.

Intervijas sākumu "sarežisē" pats Varis Brasla, atceroties, ka savā laikā strādāja Rīgas kinomuzejā. Vai varot palīdzēt sadabūt 1970. gadā uzņemto Salātiņu?

Vai tā ir jūsu pirmā patstāvīgā filma?

Jā. Rīgas kinostudijas vadība zināja, ka man sprāgst ārā acis no gribēšanas strādāt, ne tikai būt par otro režisoru. Boļševiku laikā bija tādi kino almanahi mazākiem bērniem un pusaudžiem. Tas bija Maskavas pasūtījums. Man piedāvāja taisīt Viktora Lagzdiņa stāstu Pārbaude. Tā bija iespēja pirmo reizi pašam kaut ko taisīt. Galvenajā lomā tur ir Anrijs Krenbergs – štigliņš, kas lēkā pa akmeņiem. To var darīt tikai jaunības trakumā – vētra, Liepājas mols, vesela kompānija čaļu, kuriem trakākais vecums – astoņi, deviņi, desmit, divpadsmit, trīspadsmit gadi. Un savākt viņus uz mola vētras laikā! Kapteini, omulīgu vīru, piekrita taisīt Sebris. Paldies viņam.

Toreiz nenācās pacelt balsi? Visi izceļ jums raksturīgo savaldīšanos un smalkjūtību uz laukuma. Pasaucat malā, nevis strostējat visu klātbūtnē.

Nu jā. Es cenšos. Toreiz tie izdarīt varošākie arī bija grūtāk savaldāmie. Padsmitgadīgi čaļi prom no mammām un papiem viesnīcā. Tur nebija garlaicīgi. Anrijs mācījās kādā no mūzikas skolām, tāds lokains puisītis ar pianista locekļiem, bet kā viņš lēca pa tiem akmeņiem! Cepuri nost. Mūziku rakstīja Romualds Grīnblats. Interesants cilvēks. Viņš uzrakstīja orķestrim veselu poēmu par vētru. Joki mazi bija tādā ziņā, ka tur bija apmēram divmetrīgi akmens kluči, lai aizturētu viļņus un vējus. Akmeņi bija apauguši ar ūdenszālēm, glumi pēc vella, tur nekas nebija labots, parādījās arī arvien lielākas plaisas. Es tad biju jauns, smuks un arī varēju, bet šie tur lēkāja kā tādi sienāži. Jo tālāk dziļumā, jo lielākas šķirbas. Bija tāds plāns – starp diviem akmeņiem bija cits akmens kā piramīda. Nāk vilnis – tas pazūd, aiziet vilnis – un akmens atkal parādās. Izdomājām, protams, ļoti gudri, ka Anrijs no dziļuma lēks uz mūsu pusi, uzlēks uz tā akmens, nogaidīs, kad pāries vilnis, un tad – atkal pie mums. Bija arī glābšanas laiva, bet tā neko tur nevarētu palīdzēt.

Arī citās filmās jūs ar bērniem neesat pārāk auklējies. Vismaz ar zirgu jāt bija jāprot. Ar mūsdienu bērnu aizsardzības likumiem tas vairs droši vien neietu cauri.

Es domāju, ka mani iesēdinātu (smejas).

Cilvēki laikam toreiz bija pārgalvīgāki?

Nezinu, bet tajā laikā cilvēki bija mazliet tuvāk dabai. Kad strādāju pie Aļika [Aloiza] Brenča par otro režisoru spiegu filmā Trīskārtēja pārbaude, apbrīnoju, kā viņš Artmani Tilzītē dzina pāri laukam starp tankiem. Viņš bija dulls. Arī sportisks. Es neesmu riskētājs, vēl mazāk – ar otra dzīvību, bet filma bija jāuztaisa. Anrijs ir uztupies uz šķautnes, un nāk riktīgi liels vilnis. Uz laiku puika nav redzams. Ūdens nosēžas, un puika ir vietā. Pēc tam man ilgi naktī rādījās "gredzens" – Anrijs uz akmens, nāk vilnis un Anrija nav. Filma tika pieņemta, iekļauta almanahā.