Kino ražošana nu reiz ir tāds visai pamatīgs, tehnoloģiski ietilpīgs un tāpēc lēns process, kas kinodokumentālistiem vismaz Podnieka laikā neļāva žilbināt ar operativitāti, tam bija jāmeklē citas kvalitātes. "Varbūt pati dokumentālā kino daba uzliek kādus ierobežojumus? Ievērosim tā smagnējību, salīdzinot ar publicistiku presē, – lai taptu filma, vajadzīgs gads un pat vairāk," savulaik vienā no slavenajiem dokumentālistu simpozijiem teica kinozinātnieks un teorētiķis Ābrams Kleckins. Starp citu, 80. gadu beigās tieši šajos simpozijos, kur bija pieņemts katrreiz demonstrēt jaunāko filmu programmu, dokumentālistiem nācās uzskatāmi piedzīvot šo 35 mm kinolentes determinēto "atpalicību", kuras dēļ likās, ka dokumentālais kino "visos parametros" atpaliek no televīzijas ziņu diktētā tempa, jo uz vispārējā sabiedrības satraukuma, perestroikas un "glasnostj" fona bija spilgti redzams, ka filmas runā par to, kas bija svarīgs vakar, bet šodienas aktualitātes uz ekrāna parādīsies tikai rīt – kamēr nofilmēs, kamēr laboratorijā attīstīs filmu, kamēr samontēs, kamēr priekšniecība noskatīsies un akceptēs demonstrēšanai…
To pašu apliecina tālaika Rīgas kinostudijas katalogi ar filmu anotācijām – 1986. gadā, kad Mihails Gorbačovs sakustina stāvošos ūdeņus, un 1987. gadā, kad ielās jau drosmīgi plīvo sarkanbaltsarkanie karogi, Latvijas dokumentālais kino vēl mierīgi cilā mūžīgas vai ne tik mūžīgas tēmas, un tikai 1988. gadā nu jau gandrīz katra otrā filma runā par vēstures baltajiem plankumiem vai citām drosmīgām tēmām.
Uzdrīkstēšanās robežas
Visa šī vēsturiskā atkāpe domāta tādēļ, lai iezīmētu fonu, uz kura tik skaļi nodārdēja filma Vai viegli būt jaunam? (1986) – uzskatāms pierādījums, ka Juris Podnieks visus šos dabiskos apgrūtinājumus prata ignorēt un izslēgt, jo skatījās un redzēja tiem pāri, tālu uz priekšu, sajuta laiku ar savu ārkārtīgi precīzo dokumentālista nervu. Kā teicis viens no filmas scenārija autoriem, publicists un kinozinātnieks Ābrams Kleckins, Vai viegli būt jaunam? trāpīja īstajā brīdī – vēl tikai pusgadu agrāk filma patiešām tiktu aizliegta un nenonāktu uz ekrāniem, bet pusgadu vēlāk tai vairs nebūtu tādas rezonanses, jo par līdzīgām problēmām jau runāja daudzi gan medijos, gan dokumentālajā kino. Toties 1987. gada janvārī, kad filma Vai viegli būt jaunam? nonāca kinoteātru repertuārā, tā radīja bumbas sprādzienam līdzīgu efektu. Pie kasēm stāvēja rindas, daļa sabiedrības šausminājās par filmā redzamajiem jauniešiem, citi sadzirdēja no ekrāna atskanam savas slēptās šaubas un pārdomas.
Filmu gribēja redzēt ikviens, un visi par to runāja, turklāt ne tikai Latvijā, bet drīz jau arī visā Padomju Savienībā un ārpus tās robežām. Podnieka filmas nopelns un viens no sabiedrības intereses iemesliem bija fakts, ka viņš par savas filmas varoņiem padarīja un tādējādi it kā legalizēja dažādas jaunatnes grupas, kuras līdz tam oficiālā padomju ideoloģija izlikās neredzam: pagrīdes muzikantus, pankus, Afganistānā karojušos puišus, narkomānus un citus protestētājus vai vienkārši lielās dzīves priekšā apmulsušus jauniešus.
Šis ir varbūt vienīgais un katrā ziņā spilgtākais gadījums Latvijas kinovēsturē, kad viena dokumentālā filma ir nevis sekojusi notikumiem un iemūžinājusi svarīgākos procesus, bet pati tos izraisījusi, gājusi pa priekšu sabiedrības noskaņojumam un būtiski paplašinājusi uzdrīkstēšanās robežas. Tāpēc Vai viegli būt jaunam? ir īpaša parādība Latvijas kinovēsturē – filma kā sociāls fenomens ar milzīgu rezonansi sabiedrībā, viens no pirmsatmodas laika, tā sauktās perestroikas, simboliem.
Svarīgākais, ko izdarīja Juris Podnieks un viņa komanda, – iedrošināja cilvēkus nebaidīties no sava personiskā, lai arī varbūt oficiāli nepareizā viedokļa, mudināja runāt atklāti un drosmīgi, un šāda uzdrīkstēšanās bija ļoti svarīga sabiedrības attīstībai – galu galā bez tās nebūtu bijis atmodas.
Kas izkritis no vēstures
Jā, nebiju domājusi šajā īsajā apcerē, kas veltīta Jurim Podniekam, tik daudz runāt par vienu pašu Vai viegli būt jaunam?, tomēr šis ir visuzskatāmākais un plašāk pazīstamais Podnieka fenomena pierādījums. Cits darbs, nu jau starptautisks projekts Mēs (piecu filmu komplekts, kas pasaulē tika izrādīts ar nosaukumu Soviets un Hallo, Do You Hear Us), no Latvijas kinovēstures ir tā kā izkritis un pazaudējies – gan 90. gadu haosa dēļ, gan demonstrēšanai nepraktiskā formāta un ekrāna valodu dēļ (ne velti Latvijas Kultūras akadēmijas konferencē Būt Jurim Podniekam Laimas Graždanovičas referātam par šo ciklu dots nosaukums Pazudis tulkojumā). Taču tieši par šo Jura Podnieka darbu kinozinātniece Inga Pērkone pirms divdesmit gadiem rakstīja: "Podnieks kļuva par pirmo mākslinieku Rietumu civilizācijas vēsturē, kuram tika dota iespēja fiksēt un apjēgt milzīgas impērijas sabrukumu un galu. Īpaši gribu uzsvērt apjēgsmi. Dievs tikai retajam dāvā spēju notiekošo apjēgt un kontekstualizēt notikuma brīdī. Vairumam no mums tas ir tikpat neiespējami kā paredzēt un saprast savu nāvi."
Saprast uzreiz, nevis pēc dienām vai gadiem – arī tas nozīmē apsteigt laiku un ignorēt inerci. "Mēs ar Juri runājām par to, ka pati dzīve mums dāvā mākslinieciskas vērtības, svarīgi tikai laikus iekļauties šajā dzīvē un nevis nejauši, bet apzināti sajust kaut kā jauna sākumu – tad var kļūt par liecinieku ļoti spēcīgām kaislībām, dziļiem dvēseles pārdzīvojumiem." Tā savukārt rakstīja Hercs Franks 1993. gadā, pieminot Juri žurnālā Iskusstvo kino. Un vēlreiz Inga Pērkone: "Juris Podnieks būtu dēvējams par ģēniju arī tad, ja būtu hronists, kas notiekošo tikai pieraksta (respektīvi, filmē), interpretāciju atstādams nākamajām paaudzēm. Taču Podnieks bija par dārgu cenu pircis spēju aptvert un izjust cilvēces laimi un nelaimi, atsegt notikuma būtību."
Par godu Jura Podnieka 70 gadu jubilejai piektdien, 4. decembrī, notiks Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) rīkotā zinātniski mākslinieciskā konference Būt Jurim Podniekam. Tai varēs sekot līdzi tiešsaistē LKA Facebook lapā (informācija: lka.edu.lv).