Indru no Baltkrievijas šķir attālums vilciena svilpes sadzirdēšanas garumā. Līdz Rīgai ir trīsdesmit reizes tālāk, un tam ir nozīme. Kas ir Latvija cilvēkiem, kas dzīvo pierobežā – nevis lozungu un plakātu, bet parastā cilvēka dzīves un vajadzību, ikdienas un svētku izpratnē?
Indrā viss ir mazliet savs, arī svētki. Katru gadu augustā Indrā notiek "Ievārījuma svētki" – lielākais notikums ciemā. Tad visi sarosās – sakārto pagalmus, izrotā apkārtni, gatavojas svētku koncertam, un, pats galvenais, – vāra ievārījumu. Filmēšanas komanda bija klāt ciema ikdienā, svētku sagatavošanā, un svētkos – lai runātu un vērotu, kā viņiem iet – kā ir dzīvot uz divu valstu un divu vai pat vairāku kultūru robežas.
Ideja par filmu režisorei Indra Vaļeniecei radās, kad viņa, gandrīz vai pa jokam, nokļuva vietā, kas nosaukta arī viņas vārdā. "Iepazīstoties, sarunājoties ar ciema iedzīvotājiem, man diezgan krietni mainījās liela daļa priekšstatu un stereotipu par dzīvi pierobežā. Sarunās kā īlens no maisa atkal un atkal parādījās pierobežas ļaužu identitātes un piederības jautājumi – kas es esmu?" saka režisore, un par to arī filma.
Ikviens pieder savai dzimtajai vietai, un tikai tad – savai valstij un zemei. Ja vietējās piederības sajūta pazūd, tad tiek pazaudēta saikne arī ar savu valsti. Mēs mēģinājām saprast, kā jūtas tie Latvijas iedzīvotāji, kas nav un nevar būt latvieši, bet grib piederēt savam ciemam, savam novadam, savai valstij. Vai tas ir iespējams? Kā? Kādas ir emocionālās un gluži vienkārši ikdienišķās, praktiskās problēmas jāatrisina, lai tā būtu? Un galu galā – vai viņi patiešām vēlas būt Latvijas iedzīvotāji? Šī filma uzdod daudz jautājumu, un sniedz tikai dažas atbildes.
Filmas operators ir Andrejs Verhoustinskis, montāžas režisore Madara Didrihsone, producentes Indra Vaļeniece un Dace Pūce.
Filmu YouTube var noskatīties bez maksas līdz 15. decembrim.