"Ikviens uz Zemes, kurš ir radījis filmu – pat ar mobilo telefonu, var iesniegt to festivālā," pagājušajā nedēļā notikušajā meistarklasē sacīja Baltijas pērles īpašais viesis, Kannu kinofestivāla direktors Tjerī Fremo, kurš Latvijā viesojās pirmo reizi. Viņš prezentēja dokumentālo filmu Limjēri! Un sākas piedzīvojums (Lumière!, 2016), kurā apkopotas vairāk nekā simts restaurētas brāļu Ogista un Luī radītās filmas, kas tapušas no 1895. līdz 1905. gadam.
Tieši Latvijā Tjerī Fremo atklāja savu turneju pa dažādām pasaules valstīm. Viņš norādīja, ka vienmēr ir labi ceļot un redzēt filmu veidotājus savā ierastajā vidē: Pedro Almodovaru Spānijā, Nanni Moreti Itālijā vai Larsu fon Trīru Dānijā – pēdējam no viņiem ir visai sarežģīts attiecību stāsts ar Kannu kinofestivālu. No Zelta palmas zara ieguvēja līdz persona non grata ar saviem izteikumiem filmai Melanholija (Melancholia, 2011) veltītajā preses konferencē.
Diskusiju epicentrs
"Kad ierodos pilsētā, eju uz kinoteātriem," atzīst Kannu kinofestivāla direktors un piebilst, ka to kļūst arvien mazāk un mazāk, tāpat kā grāmatu veikalu. Kas tālāk? Viņš atgādina, ka kino nākotne vienmēr ir bijis aktuāls diskusijas objekts dažādos laikos – it īpaši tagad – ar Netflix un televīzijas seriālu zelta laikmetu. "Šis brīdis ir ļoti bīstams un vienlaikus ļoti aizraujošs," uzskata Tjerī Fremo, kura pārstāvētajā kinofestivālā šīs diskusijas vienmēr uzdzirkstī ar jaunu sparu.
"Mums ir jābūt atvērtiem jaunām pieredzēm," domā Tjerī Fremo. Piemēram, šīgada Kannu kinofestivālā tika pirmizrādīta Alehandro Gonsalesa Injarritu virtuālās realitātes instalācija Miesa un smiltis/Carne y arena, kas līdz nākamā gada 15. janvārim apskatāma laikmetīgās mākslas muzejā Fondazione Prada Milānā. Tā ir filma, kas ilgst sešas ar pusi minūtes par bēgļiem, kuru skatītāji var piedzīvot ar virtuālās realitātes brillēm.
Šogad Kannu kinofestivālā tika prezentēti arī divu kino meistaru – Deivida Linča un Džeinas Kempiones – seriāli. "Nē, nē, nē, es esmu radījis filmu – tā ir astoņpadsmit stundu gara filma!" sarunā ar Tjerī Fremo esot sacījis Deivids Linčs, kura Tvinpīkas (Twin Peaks) trešās sezonas ievadsērijas Kannu kinofestivālā tika uzņemtas ar piecas minūtes ilgām stāvovācijām.
Nākamais Orsons Velss
Tjerī Fremo vērš uzmanību uz to, ka katru gadu Kannu kinofestivālam tiek iesniegts vairāk nekā 1800 filmu, kuru izvērtēšana sākotnēji tiek uzticēta trim komisijām. Viena no tām ir franču filmu komisija – katru gadu šajā valstī tiek radītas apmēram 250 filmu, no kurām viņi noskatās apmēram 200, bet gala rezultātā jāizvēlas divas trīs. "Tā ir nežēlīga diena," par izšķirošā momenta pieņemšanas brīdi stāsta Kannu kinofestivāla direktors. Otra komiteja izvērtē potenciāli ievērojamākās ārvalstu filmas. Savukārt trešā komiteja skatās, iespējams, sliktāko kino pasaulē, bet iespējams, ka starp šo filmu veidotājiem ir nākamais Orsons Velss. "Jūs nekad nevarat to zināt," akcentē Tjerī Fremo, kurš ir tas, kurš pieņem gala lēmumu.
"Mana misija nav pateikt, ka tas ir labi vai tas ir slikti, jo es neesmu kritiķis, pateikt, ka man tas patīk vai nepatīk, mans vienīgais darbs ir pateikt, vai ir labi šai filmai būt vai nebūt konkursā, jo ir daudzas filmas, kas man patīk, bet tās nav domātas Kannām, ko nav viegli izskaidrot režisoram," atklāj Tjerī Fremo. Tikpat labi konkursā var iekļūt filmas, kas viņam nepatīk personīgi, bet kuras ir pelnījušas būt Kannās. "Tās nav manā gaumē, bet šis kinofestivāls nav par mani – mans darbs nav mana viedokļa popularizēšana."
Kopā ar saviem kolēģiem Kannu kinofestivāla direktors no februāra līdz aprīlim noskatās pa septiņām filmām katru dienu. "Vienā brīdī tu redzi labu filmu un aizmirsti, ka esi pārguris – tas ir kino brīnums, jo pēkšņi tu ieraugi kaut ko tādu, kas liek tev noticēt tavam darbam," stāsta Tjerī Fremo un atzīst, ka ne vienmēr viņiem izdodas izvairīties no aplamiem lēmumiem. "Dažreiz mums nav taisnība – mēs esam sajūsmā par kādu filmu un iekļaujam to konkursā, bet izrādās, ka mēs esam vienīgie uz planētas, kuriem patīk šī filma," paskaidro Kannu kinofestivāla direktors.
Savā izvēlē viņi vēlas, lai tiktu pārstāvētas gan jaunas, gan arī tradicionālas kino formas. Viņi vēlas atklāt gan nezināmus talantus, gan arī godināt zināmus režisorus. Tjerī Fremo gan atzīst, ka viņam ne pārāk patīk vārds "atklāšana", jo filmu veidotāju sākotnēji jau ir atklājusi viņa mamma un viņa pirmais producents. Turklāt viņiem ir vairāki balansi, kas ir jānotur – ja vienā gadā ir desmit labu amerikāņu filmu, tad konkursa programmā netiks iekļautas visas amerikāņu filmas. "Laba izvēle ir kā piedāvāt fotogrāfiju, kurā ir redzams, kāds kino ir šodien," viņš nodefinē.
Savukārt par sieviešu – režisoru īpatsvara jautājumu Kannu kinofestivāla konkursā, kurai eļļu pielēja šīgada žūrijas pārstāve aktrise Džesika Česteina ar vārdiem, ka sieviešu atveidojums viņas redzētajās filmās ir bijis "uztraucošs", un kura izteica cerību, ja būtu vairāk sieviešu – režisoru, tad sieviešu atveidojums kino būtu daudz līdzīgāks tām, kuras viņa satiekot ikdienā. "Mana atbilde vienmēr ir tāda, ka mani neinteresē, kurš ir radījis šo filmu – jauns vai vecs, vīrietis vai sieviete, eiropietis vai aziāts – mēs vērtējam filmas," uzsver Tjerī Fremo.
Galvenā kino skola
Uz jautājumu par to, kādu padomu Kannu kinofestivāla direktors varētu dot jaunajiem filmu veidotājiem, Tjerī Fremo atbild: "Vienalga, kas jūs būtu – filmu veidotājs, žurnālists vai mūziķis, jums ir jādara tas, ko jūs jūtat," viņš akcentē un piebilst, ka ir divi ceļi – vai nu jūs esat ģēnijs un radāt kaut ko pilnīgi jaunu kā kanādiešu brīnumbērns, 27 gadus vecais Ksavjē Dolāns, vai arī jūs esat tāds, kurš dodas pasaulē un skatās, kā dzīvo cilvēki. Kannu kinofestivāla direktors uzskata, ka piedāvāt kaut ko jaunu kļūst arvien grūtāk un grūtāk, bet jau nākamajā brīdī viņš piesauc dzeju, kas ir daudz vecāka par kino, bet pasaulē joprojām ir dzejnieki, kas spēj radīt kaut ko nebijušu.
Tjerī Fremo vērš uzmanību uz kādu likumsakarību – visi izcilākie filmu veidotāji ir kaislīgi kino skatītāji, piemēram, pazīstamais amerikāņu režisors, Zelta palmas zara saņēmējs par savu darbu Lubene (Pulp Fiction, 1994) Kventins Tarantīno savulaik strādājis videokasešu veikalā un skatījies daudzas filmas – viņš nekad nav gājis kinoskolā. "Filmu skatīšanās ir labākā skola, lai pēc tam uzņemtu savu darbu," akcentē Kannu kinofestivāla direktors.
Vairāk informācijas par kinofestivālu Baltijas pērle var lasīt interneta vietnē www. balticpearl.lv.