Pilnīgu pārskatu par Regīnas Razumas (1951–2023) kinolomām es nevaru uzrakstīt. Tas prasa daudz dziļāku izpēti un daudz vairāk laika, nekā mums tagad ir – pēkšņā apjukumā par viņas aiziešanu. Pašlaik var tikai iezīmēt virzienus, kādos būtu jāstaigā nākotnes pētniekiem, piemēram, analizēt t. s. Igaunijas periodu Regīnas Razumas filmogrāfijā vai mērot starptautisko slavu, kādu viņa izpelnījās kaut vai tikai bijušās PSRS milzīgajos mērogos, vai arī iet dziļumā un tepat Latvijas kino teritorijā izpētīt, kas slēpjas aiz simboliskā titula "Rolanda Kalniņa aktrise".
Ugunīgā spāniete
Nelielu ieskatu Latvijas kinovēsturē, publicējot Regīnas Razumas kinodarbu kolekciju, šobrīd sniedz Nacionālā kino centra portāls Filmas.lv, bet aktrises filmogrāfiju vienā kolekcijā nevar ietilpināt, aiz borta paliek gan sākums, gan turpinājums. Pati pirmā Regīnas Razumas parādīšanās uz ekrāna režisora Oļģerta Dunkera filmā Tauriņdeja (1971) ir diezgan smalks visādu nozīmju samudžinājums, no kura tālāk varētu šķetināt simboliskus pavedienus. Soņa ir bezvārdu loma, Regīna Razuma redzama tikai pašā filmas sākumā, pirmajās minūtēs vēl pirms titriem, un krāšņi iederas filmas galvenā varoņa Harija Maura lielīgajā stāstā par savas dzīves veiksmēm: kinoaktiera karjera, smalkās aprindas, ārzemju mašīna un skaista sieva, kurai viņš turpat uz vietas piedomā iespaidīgāku biogrāfiju: "Soņa nemaz nav Soņa – Samukita Fernandesa Maurikes Konde de Ozerio, spāniete. Ugunīga spāniete ar temperamentu!"
Tātad svarīgākās prasības šīs lomas aktrisei ir izskats, augums un prasme kustēties, un tas viss Regīnai Razumai, protams, ir, jo šai pirmajai saskarei ar kino viņa pieteicās, būdama Latvijas vienīgā profesionālā tautas deju kolektīva, Valsts deju ansambļa Daile, soliste jau kopš pirmā koncertuzveduma 1969. gadā. Zīmīgi, ka tieši kino dēļ viņa šo darbu pameta – 1974. gadā, kad Rolands Kalniņš sāk filmēt leģendāro, vēlāk pārtraukto un iznīcināto spēlfilmu Piejūras klimats un paredz Regīnai Razumai galveno sieviešu lomu, Dailes vadītājs Uldis Žagata nāk ar ultimātu – vai nu dejošana, vai filmēšanās! Regīna Razuma lepni izvēlas kino.
Tad viņa jau ir Rolanda Kalniņa aktrise, izturējusi ugunskristības Ceplī (1972), kurā pirmoreiz sapratusi, ko vispār nozīmē kinoaktrises darbs. Interesanti, ka visādi džentlmeniskais režisors Kalniņš Cepļa filmēšanas laikā esot uzturējis spriedzi, draudēdams, ka Austras lomā aktrisi varēs nomainīt, ja Razuma netiks galā. Acīmredzot šis bijis psiholoģiski vispareizākais paņēmiens aktrises spēku mobilizēšanai, jo vēlāk Regīna Razuma vienmēr uzsvērusi, ka Rolands Kalniņš ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem viņas radošajā mūžā. Arī pats Rolands Kalniņš novērtē Ceplī jaunatklāto aktrisi un aicina viņu savā nākamajā filmā Piejūras klimats jau galvenajā lomā – kā vēsi atturīgo un profesionālo "gāzes kantora" inženieri Dainu, kura tomēr amatierteātra iestudējumā spēlēs Kleopatru.
Ārpus Latvijas
Tieši šajā laikā Regīnas Razumas kinodzīvē notiek pavērsiens, kas Latvijas kinovēsturē nav īpaši izcelts, bet aktrisei tolaik pavēra vārtus uz daudz plašāku teritoriju un citām kinostudijām. Rīgas kinostudijā 70. gadu sākumā vairākas spēlfilmas uzņēma krievu viesrežisors Sergejs Tarasovs, un pēdējā no tām ir Robina Huda bultas (1975), kurā Regīnai uzticēta galvenā sieviešu loma – Robina Huda mīļotā meitene Marija. Latvijas kinoskatītāji un kritiķi šo visai kosmopolītisko produktu, kurā spēlē gan latviešu, gan krievu un lietuviešu aktieri, nevērtē pārāk augstu (ja nu vienīgi Eduarda Pāvula un Vijas Artmanes amizanto saspēli otrā plāna lomās, padzīvojuša mīlas pāra tēlos), bet PSRS teritorijā šī diezgan vienkāršā vēsturiskā melodrāma izpelnās lielu ievērību, galvenās lomas tēlotājs Boriss Hmeļņickis "pamostas slavens", un viņam blakus ievēro arī skaisto Mariju, lai gan aktrisei šajā filmā nav izvirzīti pārāk sarežģīti uzdevumi.
Regīnai Razumai sāk piedāvāt epizodes un lomas arī citās kinostudijās – Krievijā, Moldovā, Lietuvā, Ukrainā un visvairāk Igaunijas kinostudijā Tallinnfilm. 80. gadu beigās aktrise regulāri kursē starp Rīgu un Tallinu, jo, kā žurnālā Kino 1987. gadā raksta kinokritiķe Gaļina Frolova, Latvijā Regīnai ir teātris un dēls, bet Igaunijā – filmēšanās un vīrs (izcilais igauņu avangarda komponists un lieliskas kinomūzikas autors Svens Grinbergs). Pati Regīna Razuma starp saviem "citu republiku" darbiem tobrīd izceļ igauņu režisora Olava Neulanda filmu Rekviēms/Reekviem (1984), kurā viņa spēlē psiholoģiski sarežģītu lomu – vācu armijas kara ārsti Evelīnu, kas Otrā pasaules kara beigās nokļuvusi gūstā un kādā igauņu lauku sētā spiesta ārstēt padomju karavīru, pamazām izplēnot ideoloģiski pārliecinātās nacionālsociālistes patosam.
Protams, liela daļa kinolomu respektē Regīnas Razumas efektīgo tēlu – viņa ļoti labi iederas, piemēram, film noir gaisotnē, kādu veido režisors Arvo Krūsements filmā Banda/Bande (1985) par XX gadsimta 20. gadu Ameriku, un zinātniskās fantastikas filmās, kā Igora Vozņesenska Akvanauti (1979). Plašu popularitāti visā PSRS izpelnījās Baltkrievijas kinostudijas muzikālā pasaku filma Nepamet/Не покидай (1989), kurā Regīna Razuma spēlē krāšņu raksturlomu, visai indīgo karalienes māsu Otīliju, kas spilgti kontrastē ar karaļa galma liriski rozīgajām noskaņām.
Īpašā statusā
Gaļina Frolova žurnālā Kino līdzjūtīgi konstatē, ka tas laikam ir visu īpaši skaisto aktrišu liktenis – filmās par mūsdienu sadzīvi viņas neiederas, "pārāk greznas", bet "retro" lomas parādās reti… Tomēr Regīnas Razumas filmogrāfijā nekādi dīkstāves periodi nav novērojami un spektrs ir pietiekami plašs arī Latvijas filmās; vēl vairāk – viņa pamazām iekaro īpašu statusu, kā 1994. gadā novērtē Normunds Naumanis, recenzējot Jaunā Rīgas teātra izrādi Doriana Greja ģīmetne, kurā Regīnai Razumai iedalīta lorda Henrija loma: "Gudro sentenču bārstītājs Henrijs ir tikpat daiļš, šķiet, mūžīgi daiļš... un tāpēc tā ir Regīna Razuma. Ir taču jāatzīst, ka šī aktrise ir "zīme" mūsu kultūras kontekstā: kā viens no mīļākajiem gleznotājas Maijas Tabakas modeļiem, kā kinorežisora Rolanda Kalniņa aktrise, kā… jā, tā ir vairāk pieredzējusi daiļuma zīme, kas Alvja Hermaņa izrādē savaldzina Dorianu."
Šajā īsajā pārskrējienā atgriežoties pie Latvijas kino, varu vēl tikai atgādināt dažus zīmīgus mirkļus, kas apliecina Regīnas Razumas īpašo, cauri gadiem izkopto tēlu un varbūt kalpos par iedvesmu nākotnes pētījumiem. To, ka no šīs cēli aristokrātiskās aktrises tomēr nebaidījās arī pavisam jauni režisori un uzskatīja viņu par iederīgu savos dumpīgajos vēstījumos, – ekstrēmākais piemērs varbūt ir Aigara Graubas un Igora Lingas Drosme nogalināt (1993), kurā Regīna Razuma ir ciniska, grēcīgās dzīves nogurdināta, bet joprojām skaista un fiziski vingra striptīzdejotāja dārgā naktsklubā. Jāatceras, ka vēlāk savā debijas filmā lomu Regīnai Razumai piedāvāja arī Jānis Nords (Amatieris, 2008). To, ka Regīna Razuma varētu būt arī "Viestura Kairiša aktrise", jo arī viņš aicināja mākslinieci savos pirmajos kinodarbos, piedāvājot splīnīgās līgavaiņa mātes lomu īsfilmā Kāzas (2000) un sirsnīgi aizkustinošo grūtnieču "dubultlomu" kopā ar Maiju Apini filmā pa ceļam aizejot (2001). To, ka Annas Vidulejas simtgades filmā Homo novus (2018) Regīnai Razumai ir šķietami neliela, bet galvenā varoņa dzīves ceļā izšķirīga loma – Melmeņa kundze, kuras prototips ir leģendārā Emīlija Benjamiņa, izlemj pievērst jaunajam māksliniekam visas sabiedrības uzmanību, un Jura Upenāja karjera ir sākusies.
Vēl varam atceroties pasmaidīt par to, cik grūti noticēt, ka seriāla Ārčijs un Nellija (2021) galvenā varone būtu pieņēmusies resnumā, kad Regīna Razuma bažīgi tausta savu vienmēr ideāli slaido vidukli, un kā savulaik aktrise atļāvusies izdauzīties, piedaloties joku raidījuma kompānijas filmā Es mīlu jūsu meitu (2004). Un vēl mirklis aizkustinājuma – par to, ka Rolands Kalniņš "savai aktrisei" joprojām uzticējies arī 35 gadus pēc pirmās sadarbības un piešķīris lomu savā pēdējā spēlfilmā Rūgtais vīns (2007), kurā viņa ir viena no piecām svarīgākajām sievietēm galvenā varoņa dzīvē, bet vēl vairāk par to, cik dziļu un nozīmīgu, lai arī pavisam nemanāmu epizodisku lomu režisors uzdāvinājis aktrisei filmā Tapers (1989). Regīna Razuma kadrā parādās varbūt tikai uz minūti, bet viņa ir Janīna, ģeniālā kuprīša, gleznotāja Huberta, mūza un īstā mīlestība. Vajag dzirdēt, ar kādu dziļu siltumu Huberts izrunā viņas vārdu. Un tas "Janīna" skan gluži tāpat kā "Regīna"…