Izturība un ātra reakcija
Laima Žurgina, kinorežisore
"Tiem, kas aiziet no mums pirms laika, ir priekšrocība – viņi paliek atmiņās jauni, skaisti, enerģiski. Juris mūsu apziņā saglabājies dinamisks, apveltīts ar vīrišķīgu un cilvēcīgu šarmu, kas ir viņa īsās spilgtās dzīves panākumu pamatā," saka režisore Laima Žurgina. Jura Podnieka radošo attīstību pakāpienu pa pakāpienam viņa ir pieredzējusi tuvplānā. No sākuma režisore ir sadarbojusies ar Jura Podnieka tēvu diktoru Borisu Podnieku, kura balsi pazina visa Latvija. "Darba starplaikos mēs runājām par dzīvi ārpus kino. Boriss bija ļoti nobažījies par dēla nākotni un atvedis Juri uz Rīgas kinostudiju, kurā nākamais kino klasiķis sāka ar vienkāršiem darbiem filmu gaismošanas cehā," viņa stāsta par Juri Podnieku, kurš pusaudža gados ir bijis grūti valdāms un lecīgs jaunietis.
Līdzās tēvam liela nozīme viņa personības izaugsmē ir bijusi savulaik populārajam modernās pieccīņas trenerim Aināram Eglonam Lejam. "Izvēlētais sporta veids ideāli atbilda kinodokumentālista fiziskajai sagatavotībai. Juris izcēlās ar izturību, ātru reakciju, labi peldēja un jāja ar zirgu. Modernā pieccīņa attīstīja ambīcijas būt pirmajam, cīņas sparu un neatlaidību grūtību pārvarēšanā," zina stāstīt Laima Žurgina.
Jau Rīgas kinostudijā Juris Podnieks ir sajutis kino garšu, izvēlējies kļūt par operatoru un sācis neklātienes studijas Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā (VGIK). Koleģiālajā dokumentālistu vidē viņi abi ātri vien ir sapazinušies. "Mums bija daudz interesantu sarunu, daudz sakritību uzskatu ziņā, man patika emocionālā un racionālā līdzsvars Jura raksturā," atklāj režisore. Viņa ir bijusi pirmā, kas viņam ir noticējusi un devusi pirmo nopietno profesionālo uzdevumu un iespēju sevi pieteikt. Laima Žurgina ir uzaicinājusi Juri Podnieku būt par operatoru divu Latvijai būtisku personību – Ojāra Vācieša un Raimonda Paula – kinoportretu radīšanā. Viņi ir aizrautīgi strādājuši, daudz smējušies, labi sapratušies ar filmu varoņiem un piedzīvojuši dažādus neparastus gadījumus, kas vēl aizvien šķietot mistiski, piemēram, Laima Žurgina ir vēlējusies uzfilmēt Ojāru Vācieti kopā ar Imantu Kalniņu. Braukuši uz komponista lauku mājām Piebalgā. "Uzfilmējām iecerētos kadrus, papusdienojām, pēc tam Imanta sirsnīgā mammīte ieskatījās mūsu roku līnijās un pareģoja iespējamo nākotni. Skatoties Jura rokā, viņa samulsa un teica: "Vai, puisīt, tev dzīves līnija tāda īsa. Rāda, ka līdz piecdesmit gadiem nenodzīvosi." Atpakaļceļā autobusā parasti runīgais Juris bija ļoti kluss. Mierinājām, ka ir taču brīnišķīga iespēja tam visam neticēt. Par atbildi viņš puspajokam ar nagu mēģināja to nelaimīgo līniju pagarināt," atminas Laima Žurgina.
Viņu kopīgi veidotās filmas Ceturtā dimensija un Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku ir guvušas panākumus gan skatītāju, gan kritiķu vidū, un viņi turpinājuši sadarboties. "Grūti iedomāties Juri šodien, septiņdesmitgadīgu. Varbūt viņš būtu noguris no kino, pārsātināts ar atzinību, sapratis, ka popularitātei ir arī savas ēnas puses un realizējis kādreizējo sapni, par kuru man stāstīja. Iespējams, bijušie kolēģi atceras kinodokumentālistu Ziemassvētku un Jaungada ballītes, kurās Juris ar savu stikla akvārijā gatavoto boli un gruzīnisko cepamgaļu bija notikuma dvēsele. Viņš sapņoja reiz atvērt nelielu krodziņu draugiem un domubiedriem. Tieši tādas vietas – klubiņa kinematogrāfistiem – joprojām nav," piebilst Laima Žurgina.
Empātija pret citiem
Jānis Putniņš, režisors un Latvijas Kultūras akadēmijas filmu skolas vadītājs
"Mana pirmā iepazīšanās ar Jura Podnieka daiļradi notika tad, kad es pārnācu no padomju armijas un noskatījos viņa dokumentālo filmu Vai viegli būt jaunam?. Man kā totalitārā režīmā augušam cilvēkam bija atklājums, ka tādā veidā var runāt par realitāti," sarunā ar KDi stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas filmu skolas vadītājs un režisors Jānis Putniņš.
Jau vēlāk viņš ar Juri Podnieku ir iepazinies personīgi caur kopēju draugu un rādījis viņam savus pirmos videomākslas darbus. "Jurim Podniekam patika. Viņš bija ļoti entuziastiski noskaņots. Viņam vispār bija liela interese un empātija pret citiem cilvēkiem – nevis par kaut kādiem faktiem, bet tieši par lietām, kas prasa iedziļināšanos otrā un atklāšanos otra priekšā, ar to viņš panāca atvērtību no citiem," savos iespaidos dalās Jānis Putniņš.
Pēc filmas Vai viegli būt jaunam? noskatīšanās viņš ir sapratis, ka pirms tam jau redzējis Jura Podnieka Strēlnieku zvaigznāju, kas bija atstājis spilgtu iespaidu, savukārt pēc šiem abiem darbiem sekoja Mēs un Krustceļš. "Tagad esmu redzējis visas Jura Podnieka filmas. Tā ir ļoti jaudīga filmogrāfija. Protams, padomju laikos tapušajās filmās – tāpat kā citu ievērojamu mākslinieku darbos – bija nepieciešams zināms reveranss sistēmas priekšā, bet viņš nekad nav mēģinājis izpatikt varai un ielikt savos darbos kaut ko tādu, kas neatbilst paša uzskatiem," norāda Jānis Putniņš.
Šogad Jāņa Putniņa vadībā Latvijas Kultūras akadēmijas filmu skolas audiovizuālās mākslas bakalaura programmas studenti ir radījuši etīdes par tēmu Laikabiedra portrets darbībā. "Jura Podnieka jubilejas gadā radās vēlme īstenot kaut kādus darbus, kuros būtu jūtama viņa daiļrades ietekme. Tā kā studenti šajā semestrī gatavojās savas spēlfilmas uzņemšanai, viņiem tika dots uzdevums dokumentēt savus kursa biedrus šī darba domāšanas procesā un paraudzīties uz to plašākā skatījumā apkārtējās pasaules kontekstā, kas Jurim Podniekam patiešām bija svarīgi, – tā ir ne tikai refleksija par saviem personīgajiem iespaidiem, problēmām un tamlīdzīgām lietām, bet arī savas vietas apzināšanās un dzīves jēgas meklēšana," saka Jānis Putniņš.
Spēks turpināt filmēt
Dāvis Sīmanis, režisors un Latvijas Kultūras akadēmijas asociētais profesors
Dāvis Sīmanis stāsta, ka viņa pirmā neapzinātā saskarsme ar Juri Podnieku ir notikusi jau agrā bērnībā, jo viņa vecāki ir bijuši draudzīgās attiecībās ar Podnieka ģimeni un mēguši kopā pavadīt laiku. «Manas pirmās apzinātās atmiņas par Juri Podnieku ir saistītās ar videomateriāliem, kuros viņš figurē kopā ar saviem kolēģiem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni barikāžu laikā. Tā ir absolūti baisa un nolemta situācija, kurā viņi ir nokļuvuši, un tomēr viņi atrod spēku turpināt filmēt kā īsti dokumentālisti līdz pat pēdējam," atklāj Dāvis Sīmanis, kurš tajā laikā ir bijis desmit gadu vecs.
Jau krietnu laiku pēc 1991. gada janvāra notikumiem Dāvis Sīmanis ir iepazinies ar Jura Podnieka kā dokumentālā kino režisora daiļradi. "Es pats esmu mazliet tāds kā viltus dokumentālists no tāda viedokļa, ka bieži vien cenšos inscenēt situāciju, kādu es to gribētu redzēt, bet Jurim Podniekam piemita pati svarīgākā īsta dokumentālista īpašība, kas padara viņa filmas tik tiešas un precīzas. Viņš spēja nodibināt nepastarpinātu kontaktu starp sevi un saviem varoņiem un nebaidījās uzurdīt vai izaicināt viņus, līdz ar to cilvēki atklājās savā vispatiesākajā veidā caur Jura Podnieka filmām, kas ir tik jaudīgas un arī starptautiski novērtētas," uzsver režisors.
Viņš uzskata, ka mūsdienu Latvijas kino līdzīgi darbojas Ivars Zviedris, kurš aktīvi reaģē uz aktuālo, nespēj palikt malā un rada ar saviem filmu varoņiem īpašu savstarpējās uzticēšanās gaisotni, kas rezultējas kvalitatīvos darbos.
4. decembrī notiekošajā Latvijas Kultūras akadēmijas zinātniski mākslinieciskajā konferencē Būt Jurim Podniekam Dāvis Sīmanis pievērsīsies Jura Podnieka iecerei uzņemt savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu Jāzeps un viņa brāļi pēc Raiņa lugas motīviem, par kuru Dāvis Sīmanis ir daudz dzirdējis no dažādiem avotiem, arī no mākslinieka Ilmāra Blumberga. Tā ir kļuvusi par tādu kā mitogrāfisku ideju, kas tā arī ir palikusi nerealizēta.
Ceļš uz nākotni
Antra Cilinska, režisore, producente, Jura Podnieka studijas vadītāja
Patlaban Jura Podnieka studijas vadītāja Antra Cilinska kopā ar režisori Annu Viduleju veido dokumentālo filmu Podnieks par Podnieku, kas pie skatītājiem varētu nonākt nākamā gada pavasarī. Filmas tapšanas formālais iemesls ir bijusi režisora apaļā jubileja. "Nedaudz dīvaina sajūta – mūžam straujais, kustīgais un visur esošais Juris Podnieks un septiņdesmit," atzīst Antra Cilinska. Otrs iemesls šīs dokumentālās filmas radīšanai ir bijis tas, ka ir pagājis ilgs laiks un ir izaugusi jauna paaudze, kas par Juri Podnieku nezina neko vai arī ir redzējusi vienu divas viņa filmas, tāpēc ir licies saistoši atkal atdzīvināt Jura Podnieka idejas un domu gājienu, runāt par viņa darbiem un to tapšanas procesu.
"Savās filmās viņš mudināja cilvēkus atvērt acis, izrauties no pelēcības un pacelties pāri viduvējībai," uzsver Antra Cilinska. Savai paaudzei Juris Podnieks joprojām ir brīvības, neatkarības un uz priekšu dzenošā simbols un cilvēks, kurš ir spējis atrast kopēju valodu gan ar karalieni, gan ar tantiņu tirgū. Antra Cilinska stāsta, ka filmas veidošanas procesā, caurskatot visus ar Juri Podnieku saistītos materiālus, atklājas daudz kas interesants. "Mani pārsteidz, cik tālredzīgs un jūtīgs viņš bija pret nākotni – kādu viņš gribētu vai negribētu redzēt Latviju. Viņš aicināja meklēt jaunu ideju, kā dzīvot šajā neatkarīgajā valstī un kā apliecināt sevi pasaulē, nevis tuvredzīgi pārņemt visu Rietumu pasaulē esošo, ar ko mēs patlaban nodarbojamies," piebilst Jura Podnieka studijas vadītāja. Viņš runāja par neiecietību ne tikai citam pret citu, bet arī pret visu jauno. Juris Podnieks teicis: ja tagad parādītos nākamais mesija vai Jēzus Kristus, mēs vēl ātrāk piesistu viņu krustā, nekā to izdarīja cilvēki pirms diviem tūkstošiem gadu. "Negribu viņu heroizēt, bet domāju, ka mūsdienās pietrūkst šādu cilvēku, kuri izgaismo ceļu uz nākotni un palīdz atvērt acis mūsdienu situācijā, kurā esam iestiguši pārsvarā savu merkantilo problēmu risināšanā un raizējamies galvenokārt katrs par sevi," akcentē Antra Cilinska.
Viss ir iešifrēts
Anna Viduleja, režisore
Topošās dokumentālās filmas Podnieks par Podnieku režisore Anna Viduleja stāsta, ka viņa kā kinoļaužu bērns ar Juri Podnieku pirmo reizi ir satikusies jau agrā bērnībā. "Iespējams, Jaunā gada balles hokeja spēlē, kurā Rīgas kinostudijas komanda, tērpusies viduslaiku bruņinieku kreklos no kinostudijas kostīmniecības, cīnījās pret aktieriem, vai varbūt Augusta Sukuta aktierkino diplomdarba Pase filmēšanā, kurā Juris Podnieks bija operators un es – masu skatu dalībniece," atminas režisore.
Zīmīga tikšanās ar Juri Podnieku ir notikusi 1986. gadā, kad Augusts Sukuts kopā ar Māri Gaili ir organizējis Kino dienas un ierobežoto līdzekļu dēļ ņēmis darbā pusaudžus – draugu bērnus. "Man bija četrpadsmit gadu, un es kļuvu par atbildīgo par transportu. Ar pieteikumiem devos pie Rīgas kinostudijas transporta daļas vadītājas, bet viņa teica, ka ar bērniem nekādas darīšanas nekārtos. Gāju pa gaiteni raudādama, kad pretī nāca Juris Podnieks un teica: "Par ko tu raudi?" Izstāstīju. Viņš paņēma mani aiz rokas, ieveda atpakaļ pie kundzes un sacīja: "Anna nav bērns, viņa ir Augusta Sukuta darbinieks, lūdzu ar viņu rēķināties." No tā brīža attiecības ar kundzi bija ļoti korektas, un Jura Podnieka palīdzību ar pateicību nesu sirdī līdz šim," stāsta Anna Viduleja.
Studiju gados Nacionālajā kino skolā Lielbritānijā režisore ir izjutusi patiesu lepnumu, ka ir Jura Podnieka tautiete, jo kā etalonu visiem studentiem kopīgajā ievadlekcijā par dokumentālo kino britu pasniedzējs ir rādījis Herca Franka režisēto un Jura Podnieka filmēto Vecāks par desmit minūtēm. Londonā Annu Viduleju pie sevis ir izmetinājuši mecenāti Laima un Guntis Bērziņi, kuru mājā viņa ir atradusi VHS kasetes ar iepriekš neredzētās Jura Podnieka dokumentālās filmas Mēs ierakstiem. "Epizodē par karu Afganistānā, skatoties uz kadriem ar krievu armijas zaldātiem ar ievainojumiem hospitālī, īpaši ar kareivi uz nestuvēm, kura skaistajās zilajās acīs redzams dziļš izmisums, rodas līdzpārdzīvojums viņiem. Tad seko nākamā epizode, kurā afgāņu bērns garā monologā stāsta par krievu karavīru nodarījumiem, rodas līdzpārdzīvojums bērnam un afgāņu pusei, un tad es atskārstu – visi ir upuri," norāda Anna Viduleja.
Tiešu šīs domas apstiprinājumu viņa ir atradusi arī Jura Podnieka intervijās un dienasgrāmatās. Viņš ir sacījis: "Filmā, kuru mēs gatavojam tik ilgu laiku, sākuma kadros ir redzams tikai rēcošs pūlis. Viss ir iešifrēts. Un tikai vēlāk ieskatoties tu sāc saprast, ka taisnība ir gan vienam, gan otram. Un sāc domāt, kur gan ir pamatpatiesība? [..] Kā lai parāda, ka abas puses ir upuri?"
"Tas, ka Jurim Podniekam bija tik skaidras un humānas domas un ka viņš spēja tik precīzi tās ar kino izteiksmes līdzekļiem nokomunicēt skatītājam, ļāva viņam būt pirmajam un līdz pat šai dienai vienam no retajiem latviešu kinorežisoriem, kurš bija interesants ne tikai lokāli, bet arī pasaules auditorijai," uzsver Anna Viduleja. Viņa personības iepazīšanas ceļš dokumentālās filmas Podnieks par Podnieku veidošanas procesā ir ļoti emocionāls un atklāsmēm bagāts. "Mani fascinē intensitāte, ar kādu viņš dzīvoja, un personīgās brīvības pakāpe, kādu viņam izdevās uzturēt. Šīs ir vērtības, kuras ir aktuālas visur un vienmēr," uzsver režisore.
Mūsu esamības hronika
Vitālijs Manskis, dokumentālā kino režisors, festivāla Artdocfest/Rīga prezidents
Starptautisko dokumentālā kino festivālu Artdocfest/Rīga šogad rudenī bija plānots atklāt ar Jurim Podniekam veltītu audiovizuālu priekšnesumu – koncertu Rīgas Domā ar viņa filmu kadru un hronikas kolāžu un Gidona Krēmera un kamerorķestra Kremerata Baltica atskaņotu mūziku. Pandēmijas dēļ tas viss ir pārcelts uz pavasari.
Par savu pirmo satikšanos ar Jura Podnieka daiļradi festivāla Artdocfest/Rīga prezidents kinorežisors Vitālijs Manskis stāsta: tas ir noticis Manska studiju laikā Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā. Viņš ir strādājis bijušā kinoteātra Rossija mazajā zālē par apkopēju. Tas ir bijis viegls darbs līdz brīdim, kad kinoteātris ir sācis rādīt Jura Podnieka dokumentālo filmu Vai viegli būt jaunam?. "Mana zaļā dzīve izkūpēja gaisā. Kariete pārvērtās par ķirbi un zirgi – par pelēm, jo mazā zāle bija pastāvīgi pārpildīta ar skatītājiem un sagādāja papildu darbu. Es vienkārši sāku neieredzēt Juri Podnieku līdz sirds dziļumiem," smejas Vitālijs Manskis.
Vienlaikus viņam ir radusies mīlestība pret latviešu režisora un operatora daiļradi. Astoņdesmito gadu otrajā pusē Juris Podnieks ir atdzīvinājis padomju dokumentālistiku un pagriezis atpakaļ toreizējo valsti pie īstiem cilvēkiem, dokumentāliem sižetiem un dokumentālas patiesības. Lielā mērā pateicoties tam, arī pats Vitālijs Manskis ir sajutis dokumentālā kino jēgu un noticējis tam. "Juris Podnieks bija pirmais, kas sāka runāt tiešā tekstā par nozīmīgākajiem šīs brūkošās impērijas jautājumiem un pēc tam kļuva par tās fināla dienu hronistu," norāda režisors.
Viņš izceļ Jura Podnieka filmu Impērijas gals, kas ir jaudīgs darbs un kam nav analogu, tāpat kā filmai Vai viegli būt jaunam?, kuras tēmā pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem ir metušies iekšā arī citi. "Par spīti tam, ka bija izveidots fundaments – un no fundamenta vienmēr ir vieglāk atsperties nekā no staignāja purva –, tik un tā nevienam neizdevās radīt spēcīgāku darbu par šo gan saturiski, gan izteiksmes ziņā," uzskata Vitālijs Manskis. Viņaprāt, Juris Podnieks ir veidojis publicistiku kā mākslas darbu. Arī mūsdienu dokumentālajā kino Vitālijam Manskim gribas redzēt to, ka mūsu esamības hroniku rada domājoši cilvēki, nevis cilvēki, kuri bezkaislīgi fiksē notiekošo.