Vērojot 2019. gadā iznākušo grāmatu kaudzīti, vispirms šķiet, ka nekādas kopīgas vadlīnijas šajā klāstā atrast neizdosies. Latviešu oriģinālliteratūras darbi rindojas raibu raibā lupatdeķī, kurā katrs autors – tas nu gan visiem kopīgs – uzticīgi turpina darīt to, kas tam padodas vislabāk. Tomēr atsevišķas tendences saskatīt beidzot izdodas. Rakstnieki arvien pieaugošā intensitātē turpina čakli laistīt jau vairākus gadus atzēlušo īsprozas lauciņu: stāstu krājumi iznākuši gan debitantiem (Oskars Vizbulis, Laura Vinogradova, Ramona Indriksone), gan jau pazīstamiem autoriem (Inga Gaile, Lienīte Medne-Spāre, Dace Vīgante).
Līdztekus klasiskajam stāsta formātam rakstnieki meklē neparastākus veidus, kā spēlēties ar īsprozas formātu, un tos arī atrod – kā Gundega Repše prozas ciklā Retināts gaiss, Guna Roze darbā Sadursme un Svens Kuzmins grāmatā Hohma, kas visi vienlaikus ir un nav stāstu krājumi šī vārda ierastajā nozīmē. Un te atduros pret terminu "spēle", kas varētu būt meklētais caurviju pavediens, kurš raksturo ja ne visu, tad vismaz daļu šīgada prozas ražas. Šajā gadījumā ar spēli ir jāsaprot nevis nenopietnība, bet gan elastīgums, autoram savu ideju uzripinot kā bumbiņu strikti sarindotai prozas normatīvu rindai un ar patiku vērojot rezultātu.
Spēles motīvu vārda burtiskajā nozīmē ieviesis gan Māris Bērziņš tikko izdotajā romānā Aizliegtais pianīns, gan Arno Jundze bērnu grāmatā Šušnirks un pazemes bubuļi (interesanta sakritība: abi darbi atsaucas uz to pašu populāro galda spēli), ar fantastikas un detektīva elementiem savdabīgā žanriskā konglomerātā Vēsais prāts rotaļājas Ieva Melgalve, spēle kā teātra apzīmējums dzīvojas Osvalda Zebra romānā Māra, ar agrāku darbu tēliem un kodiem žonglē Inga Žolude romānā Materia botanica, pasakas un psihoanalīzes motīvus romānā Vilcene un atraitnis dzejiskā vienumā sapludina Leons Briedis, un tā varētu vēl turpināt. Priecē arī tas, ka lēnām savu taciņu turpina iemīt arī žanru literatūra – fantāzija, detektīvs un citi.
Ar robežpārkāpēju un bumbiņripinātāju tekstiem mūs šogad lutinājusi arī tulkotā literatūra – no Žaumes Kabrē monumentālā Es atzīstos, īsteni augustīniska atvēziena darba, kurā lasītājam jāspēj ar balerīnas atsperīgumu izlēkāt līdzi teksta polifonijai, līdz Jāna Unduska Ceļojumam, vārdā Spānija, kurā eseja pārplūst ceļojumu aprakstā, tas savukārt – alegorijā, un arī ar to vēl viss nebeidzas. Īpaši iepriecina fakts, ka virkne šogad izdoto darbu ļauj lasītājam labāk iepazīt tādu tautu literatūru, par kurām zinām visai maz, – ir jāmin ukraiņu autora Serhija Žadana otrais latviski tulkotais romāns Mezopotāmija, bosniešu rakstnieka Sašas Stanišiča Kā zaldāts labo gramofonu, armēņu pasakas Hovannesa Tumanjana apdarē un vēl citas pērles – visas nenosaukt.
Krāsainajā kaudzītē tomēr izdodas saskatīt kopsakarības, un viena no tām – latviešu valodā joprojām tiek izdots iepriecinoši daudz patiesi labas literatūras. Atliek nopūsties: "Tik daudz grāmatu, tik maz laika!" Par laimi – priekšā visai garas brīvdienas.