Bet pamatideja pieder Bekmambetovam, jo viņam vienkārši... ļoti iepatikusies Šeina Ekera deviņu minūšu multenīte par vientuļu lupatu lellīti, kas izdzīvojusi pēc apokalipses (globālās kodolkatastrofas jeb atomsprādziena) un tagad klīst pa zemi cerībā atrast citas astoņas lelles - jo šīs lelles numurs ir 9. Atbildi uz loģisko jautājumu, kādēļ devītā meklē pirmās, nevis lelles, sekojošas pēc desmit, filmā neatradīsit. Bekmambetovs filmiņu citstarp redzēja pirms diviem gadiem YouTube, kur tā atrodama joprojām.
Pilnīgi droši var teikt, ka 9 ir izcila itin visā (formā, dizainā, muzikālajā noformējumā, atmosfērā - īsts vizuālās mākslas darbs), izņemot story - stāstu, kurš uzdod tik daudz jautājumu, ka uz tiem nogursti meklēt atbildes. Nu, kaut vai elementārākais: kas lelles radījis un, galvenais, kādēļ? Tikai tādēļ, lai tajās pēc apokalipses atrastos šī radītāja "labākās jūtas jeb dvēsele"? Kāpēc tieši deviņas? Un tā tālāk. Bet varbūt bērniem šādi jautājumi nerodas.
Toties mani drusku biedē fakts, ka visu mākslu māksla - multiplikācija - izrādījusies ne tikai spējīga uz visplašākajām mīmikrijas/pielāgošanās variācijām (no komēdijas līdz pirmajai postapokaliptiskajai drāmai), ne tikai spēj glābt kasi (aplūkojiet Holivudas gada ieņēmumu topu - globālā peļņa no animācijas ir mērāma miljardos), bet izrādās arī šī laika gara filosofiskā izteicēja. Virtuālā lieciniece cilvēku civilizācijai, kas, pārvērsta cipariņos, paliks nākotnei, kad mūsu visu vairs nebūs.