Prozas lasījumi piespiež izvilkties no migas

izskatās, ka te kāda apvainojusies. kaut kā sanāk, ka izslavētā autore atgad asociējas ar vienu lielu darvas karoti, ne mātes pienu.

Copes lietas!

Lienītei iekodušās citu domas, tālab metas šķirot fonus un vēsturi. Laikam pašai bail palikt ārpusē. Nopietni autori par tādām blēņām nesatraucas, bet raksta.

Prozas lasījumi bija izdevušies, lai gan mazliet provinciāli, īpaši atklāšana. Taču tieši šogad sapratu, ka mūsu priekšā ir latviešu literatūras paaudze, kas ir ieradusies uz palikšanu - māsas Rutkēvičas, Inga Žolude, Nils Sakss, Jānis Joņevs (kur šogad, ka nebija?), Inga Gaile, Ieva Melgalve, pāri visiem, protams, Inga Ābele. Agrākie "jaunie" autori kļuvuši par fonu, cienījami biedri ar savām īpatnībām, kuras īpaši par pilnu neņem. Tā aizpeld vēsturē Repše, Ikstena un Muktupāvela, bet jācer, ka reiz pēc gadiem šīs dāmas būs goda viešņas, ja ne prozas karalienes, kā senāk Ezera.

Ikstenai skauž, ka ir talantígáki rakstnieki, kuri bez ğimenes apmelnošanas grámatas spéjígi uz literatúru.

Nezinu vai par finansēm drīkst izteikties cilvēks, nekustas savos radošajos darbos, kamēr nav naudas. Varbūt pirms 10 gadiem tā nebija, bet nauda te kādu ir izmainijusi. Žēl.

Vai tiešām pareizi sapratu, ka N.Ikstena tā altruistiskā būtne? : 1. Prozas lasījumi, kas sākās kā pašu rakstnieku brīvprātīga iniciatīva, vismaz 10 gadus bija īsts, liels notikums gan pašiem rakstītājiem, gan publikai. Bija paaudžu solidaritāte, pacilātības un spēles sajūta. Tie bija īsti latviešu prozas gada ražas svētki. Un brīnumainā kārtā tos izdevās sarīkot bez budžeta – ar draugu atbalstu, kā arī ieguldot savus personiskos līdzekļus, kas bija minimāli. 2. Pēdējos gadus man personīgi svētku sajūtas nav bijis. Prozas lasījumu divdesmitgades svinības ir apēnojis Latvijas Literatūras centra finanšu skandāls, tāpēc es lasījumos nepiedalīšos, jo vilšanās sajūta ir atņēmusi šo prieku, kuru labprāt būtu izbaudījusi kā viena no atjaunoto Prozas lasījumu dibinātājām un entuziastēm. Un G.Repšei (Iespējams, mainīsies grāmatu atvēršanas, tās kļūs kā literāri vakari – sarunas, lasījumi, ne tikai autogrāfus un glaimus šķaidoši blīkšķi. Visam un visiem mums sen laiks mainīties) Ieteikums mācīties no N.Ikstenas - grāmatu atvēršanās obligāts priekšnoteikums (vismaz) kultūras ministres klātbūtne un obligāti spēt menedžēt autogrāfus un glaimus šķaidošos blīkšķus :).

Pastaves, kas mainisies.

izskatās, ka daža laba uzprasās nākamgad būt sponsore un organizatore? Kā var būt tik žultains cilvēks? tā ir daļa no jaunākās grāmatas kampaņas?

Prozas lasījumi - tas ir labi, bet kāpēc tik pretīgs virsraksts? Vai raksta autore KD lasītājus uzskata par zvēriem jebšu bomžiem?

Apmeklēju šī gada pasākumus un esmu sajūsmā. Mīlēti autori , nekur nelasīti jaundarbi..