Admirālis

Tā nav vienkārši pirmā filma Krievijas vēsturē, kuras centrā būtu ļoti pretrunīgi vērtēta, bet nenoliedzami izcila un traģiska vēsturiska personība — labi izglītots jūras ceļotājs un baltgvardu vadonis, Sibīrijas baltās republikas dibinātājs, patriots, kurš ienīda boļševikus, cēls goda un mundiera lepnuma džentlmenis, visspilgtākais un harismātiskākais balto līderis Aleksandrs Kolčaks (jo sevišķi, ja viņu spēlē grūti atvairāmais Konstantīns Habenskis — patlaban visnodarbinātākā un dārgākā krievu kinozvaigzne).Neprātīgā kampaņa Neprātīgā televīzijas reklāmas kampaņa, kādu nevarētu atļauties neviens normāls kinoproducents, 1000 filmas kopiju, kuras kopš oktobra vidus tiek rullētas visā valstī, aktieru sastāvā savāktas itin visas tieši šī kanāla populārākās "sejas" (sākot ar galveno mīlas pāri Konstantīnu Habenski un Ļizu Bojarsku, kas Centrālajai TV jau sapelnījis miljonu desmitus ar Likteņa ironiju 2, beidzot ar meitiņu aprindās iemīļoto Sergeju Bezrukovu, Jegoru Berojevu, Viktoru Veržbicki, Fjodoru Bondarčuku, Nikolaju Burļajevu cara Nikolaja II lomā, kurš kā deus ex machina parādās simboliskā epizodē ar ikoniņu rokās, paredzot Kolčakam lielmocekļa statusu vēsturē (kas atbilst patiesībai — 1920.gadā boļševiki viņu ar Ļeņina pavēli "likvidēja kā suni", kamēr viņa likteņa sieviete Anna Timireva, labākā drauga sieva, kura viņam gluži kā dekabrista sieva sekoja izsūtījumā Sibīrijā, pēc sava vienīgā nāves nodzīvoja vēl 37 gadus un klajā laida pasaulē tiešām slavenos memuārus — grāmatu Mīlestība vēstulēs.... Aptvert neiespējamo Kā jau vairumam lielbudžeta producentu projektu, problēma slēpjas apstāklī, ko mēdz dēvēt par "aptvert neiespējamo" — vienas filmas laikā vajag gan izstāstīt sirdi plosošu romantisku mīlas stāstu, gan daudzmaz ticami "atainot vēsturisko situāciju" (un 1917.—1920. Krievijā par valstij liktenīgu notikumu trūkumu nudien nevarēja sūdzēties), gan pasniegt mūsdienīgu morāles un ideoloģijas stundu tautiešiem, kādēļ visa šī kinematogrāfiskā jezga iecerēta. Kā zināms, ne tikai Krievijas prezidents kopā ar tautu, bet arī kultūras darbinieki jau gadiem meklē XXI gadsimtam atbilstošu pozitīvu nacionālo programmu. Nu, un, protams, gala produktam jābūt tieši tik pievilcīgam, lai tas pelnītu. Admirālim ar peļņu viss kārtībā, un, kā dikti izbrīnīts populārajā NTV kinotolkšovā Nakts seanss teica ciniskais kulturologs Aleksandrs Gordons, viņš "ir pilnīgi autā, ka šī melodramatiskā pseidovēsturiskā tufta ir aizgājusi uz urrā tieši jauniešu auditorijā". Savukārt asprātīgais kinokritiķis Mihails Trofimenkovs saskaitījis, ka Admirālī katrās divās ekrāna minūtēs ir kļūdains vēsturisks fakts — sākot ar gadskaitļu un notikumu secības ignorēšanu, beidzot ar neprecizitātēm militārajā ekipējumā un sadzīves priekšmetos. Trofimenkovs (sk. Vlastj, 20.X) gan piebilst, ka "precizitāte" nebūt nav obligāta mākslas, pat ja tā ir vēsturiska melodrāma, pavadone — tad jau Vējiem līdzi būtu viskļūdainākā filma kinovēsturē. Ķibeles un ideoloģija Ķibeles sākas, kad ar sirsnīgo kamerfilmu Itālis/Itaļjaņec sevi cerīgi pieteikušajam režisoram Andrejam Kravčenko producentu kontrolē jāsašņorē ideoloģija, kas atbilstu mūslaiku prasībām, melodrāma un stāsta vēstures loģika. Kolčaks, šaubu nav, bija boļševisma pretinieks un solījās tos noslīcināt pašu asinīs, bet uz lielinieku partijas (proletariāta) un to iznireļa Ļeņina teorētiskās bāzes vispār bija iespējama (Padomju/Sarkanās) Krievijas dzimšana. Vai tagadējā Krievija ir gatava tik kardināli revidēt savas valsts vēsturi, lai atzītu, ka tieši Krievijas PSR un vēlāk PSRS rašanās, nevis sabrukums, bija "lielākā XX gadsimta ģeopolitiskā katastrofa" (V.Putins). Pēc Admirāļa spriežot, nav gatava, jo tur lielie "Dižkrievijas" (vienalga, sarkanas, zilas, rozā vai baltas) ienaidnieki ir dažnedažādi rietumvalstu renegātideģenerāti, kas pin intrigas un grauj vēl neradušās lielvalsts pamatus (filmā tie ir Antantes pārstāvji — franču ģenerālis Žanēns un Čehoslovāku korpusa vadība...). Vienīgā pozitīvā ideoloģija, ko, šķiet, no kinozāles iznes sakarīgi mūslaiku jaunieši, par kuriem brīnījās Gordons, ir — miers baro, nemiers posta. Krievijai vajadzētu sekot šim sauklim un beigt agresīvi uzvesties — ievērot oficiera goda kodeksu, kā, piemēram, to prata elegantais Kolčaks! Visbeidzot, jūs taujāsit, — kas tā par mīlestību uz ūdeni? Kolčaks bija izcils jūrasbraucējs, taču šos vārdus — "jums dzīvē ir tikai viena liela mīlestība — uz ūdeni" — viņam saka daiļā aristokrāte Anna Timireva. Uz ko, smieklīgi noskatīties, ar kādu vainīga kucēna sejas izteiksmi Habenska Kolčaks atbild: "Anna, jūs taču zināt, ka tā nav tiesa!" Takaja ĻUBOFF!