Maisam gals ir vaļā. Kopš Tolkīna Gredzenu pavēlnieka un Roulingas poteriādes fantasy žanrs stabili ieviesies latviski tulkotajā literatūrā. Vēl pirms gadiem padsmit vienīgie kuslie mēģinājumi latviski iepazīstināt ar pasaules vadošajiem fantastiem lielākoties bija atsevišķu apgādu mīlas pilns entuziasms pret žanru kā tādu (te īpaši gribas pieminēt Hekati), un grāmatiņas iznāca pa vienai divām reizi gadā, klusi pazūdot plauktu raibumā, tagad par attiecīgā žanra pārstāvēšanu rūpes uzņēmušies diezgan daudzi lieli un ievērojami izdevēji. Tā pie lasītājiem nonākušas gan Bada spēles, gan Krēslas sērija, gan Maikla Skota un Terija Prečeta darbi. Troņu spēles, kas ir pirmā grāmata pagaidām piecu (bet nākamībā apsolītu septiņu) grāmatu ciklā Teiksma par ledu un uguni, izdevis jauns apgāds, kas ar šo pasaulē augsti novērtēto darbu sāk pirmos soļus ceļā pie lasītājiem. Vienīgais sliktais, ko tomēr gribas pasacīt, ir tas, ka pie manuskripta strādājuši trīs tulkotāji. Taču redaktore ir bijusi uzdevuma augstumos, un teksts lasās kā vienots veselums. Turklāt valoda ir bagātīga un dažādajām būtnēm atrasti latviski labskanīgi apzīmējumi.
Bez labajiem un sliktajiem
Nez vai grāmatas biezums mūsdienās ir vai nav biedējoša lieta? Jau pirmais sējums ir iespaidīga biezuma klucis, bet jābrīdina: lasot astoņi simti lappušu pāršķiras nemanot, un, tikko kā lasītājs ir paspējis iepazīt visas galvenās darbojošās personas, tā - skat, tik! - jau klāt beigas un jāsāk gaidīt nākamo sējumu. Tiesa, mūsu laikmetā, vismaz angliski lasošajiem aizrautīgajiem grāmattārpiem, tas lielu problēmu nesagādās: Amazon oriģinālā Kindle versija otrajam sējumam maksā 11 dolāru, bet komplekts no pirmajām četrām sērijas grāmatām - tikai nieka 21, 28 dolārus.
Ir gan viena lieta, kas manī izraisa zināmu izbrīnu: parasti fantasy sāgās (gan A. Nortones Raganu pasaulē, gan Tolkīna triloģijā, gan citās populārākajās) ir ārkārtīgi skaidri nodalīti labie un sliktie varoņi, kā arī izvirzītie mērķi pamatā ir cēli un altruistiski. Ne tā notiek Troņu spēlēs - te mērķis ir pārvaldīt karaļvalsti, labi tā sasniegšanai ir jebkuri līdzekļi, asinis šķīst, galvas ripo, brāļi un māsas kopojas uz nebēdu... Un varoņi... Sākumā man patika staltais Ziemmalas Stārks, lai gan viņa taisnums reizēm pārsniedza jelkādas saprāta robežas. Tad manas simpātijas brīdi piederēja princesei Dinerīsai, pēdējai no Pūķu cilts, un viņas vīram Drago.
Pašlaik Dzelzs Troni ieņemt novēlu pundurim Tīrionam Lanisteram vai Džonam Sniegam, Melnās sardzes karavīram. Taču pieļauju, ka normālākie no viņiem jau nākamajā grāmatā varētu krist par upuriem kārtējai asinsizliešanai, un nu jau cenšos nevienam nepieķerties.
Kurš no viņiem slēpjas manī?
Kur āķis, ka pilnīgi normāli cilvēki aizraujas ar šo grāmatu? Iespējams, tieši šī pozitīvo tēlu neesamība, literatūras pietuvināšana realitātei, kādu mēs to cenšamies redzēt šodien, mūsdienās. Altruisms nav modē. Būt labam nav modē. Tas nav stilīgi. Stilīgi ir censties kļūt bagātam un varenam. Iespējams, sākot rakstīt šo sāgu, Dž. R. R. Mārtins (starp citu, cik man izdevās noskaidrot, iniciāļi R. R. tiešām ir no vecāku dotajiem vārdiem Reimonds Ričards, nevis pievienoti vēlāk, lai raisītu asociācijas ar Tolkīnu) apziņas dzīlēs turēja nevis Aivenho un Simtgadu karu, bet gan daudz vienkāršāku iedvesmas avotu - american dream. Un vienlaikus auga sabiedrībā, kas no sirds ticēja un tic, ka visam, kas mēs kļūstam dzīvē, pamatā ir lielākas vai mazākas bērnības traumas, nevis mūsu izvēles. Tāpēc katrs dīvainis, kam reizēm bijusi vēlme uzšķērst netīkamu kaimiņu un ar viņa galvu izrotāt savas garāžas vārtu stabus, piegulēt māsu, līdz asinīm kaustīt nekaunīgu mīļoto un tamlīdzīgi, še saskata sevi. Jo mēs jau labu laiciņu dzīvojam pasaulē, kur upuris, lai kas viņš būtu, ir mazsvarīgāks par vēlmi izzināt slepkavas motivāciju, šo upuri nonāvējot. Turklāt uzrakstīts ir aizraujoši. Pie šīm atziņām es nonācu tikai tad, kad ar nopūtu «un tālāk???» aizvēru pēdējo lapu un sāku pārdomāt. Un jāatzīst, otrā grāmata jau stāv Kindle, gaidot, kad man būs laiks to izlasīt.
Džordžs R.R.Mārtins. Troņu spēle. No angļu valodas tulkojuši: Allens Pempers, Sabīne Ozola, Ingus Josts. Izdevniecība The White Book, 2011.