Tie ir reāli, apskretuši, dzīves nesaudzēti ļautiņi, toties ar pašcieņu un stāju. Teju visu režisora filmu darbība risinās savādā laikā – tās ir mūsdienas, taču vide, drānas, interjeri, automašīnas šķiet piederīgas XX gs. 50.–60. gadiem – tai ērai, kad dzīvoja arī kosmosa iekarotāja Laika.Ellīga ironija
Tikpat atpazīstami kā Aki Kaurismeki filmu interjeri, ir arī viņa filmu «statiskie» garie kadri, lēnīgums, mazrunīgums un nopietnība, aiz kuras pulsē ellīga ironija. Aki Kaurismeki filmu īpatnējo intonāciju un humoru diez vai var norakstīt uz eksotisko somu temperamentu un savādo humora izjūtu – kā nevienam vien Eiropas autorkino pārstāvim, t. i., tiem režisoriem, kuru individuālais, oriģinālais rokraksts iezīmējas itin visās viņu filmās, un šo filmu kopums būtībā veido vienu «kopīgu filmu», Aki Kaurismeki ir bijis jāsatopas ar pretrunīgu attieksmi. Viņš nenoliedzami ir viens no pazīstamākjiem Eiropas režisoriem, kaut arī Aki Kaursmeki filmas Somijā nekādus komerckalnus negāž. Aki Kaurismeki karjeras sākumā vēl pirms starptautiskās atzinības pret viņa filmām protestēja arī oficiālas Somijas institūcijas, kas pārmeta režisoram Somijas izrādīšanu nepievilcīgā gaismā.
Depresīvi neveiksminieki, bezdarbnieki, netveramā ironija un šis mūžīgais Aki Kaurismeki apskretušais retro nekādi neveidoja priekšstatu par Somiju kā Nokia dzimteni. Šie muļķīgie uzklupieni gan palikuši pagātnē, tomēr Kaurismeki izvēlējies pastāvīgi dzīvot ārpus Somijas robežām (Portugālē), viņš bieži filmē Eiropā. Arī burvīgā komēdija Havra, kas šogad bija iekļauta Kannu festivāla konkursa programmā, ir uzņemta nevis Somijā, bet Francijā, ostas pilsētā Havrā.
Arletī un Marsels
Filmas galvenie varoņi ir padzīvojis, solīds kungs Marsels Markss, viņa mīlošā sieva Arletī (lomā režisora iecienītā aktrise – Kati Outinena), kāds policijas detektīvs, mazas dzertuves īpašniece un melnādains tīnis – nelegālais imigrants no Āfrikas. Tomēr jūs negaida spekulācija un aktuālas politiskas tēmas ekspluatācija (ui, cik daudz Eiropā ir šādu ¬– fondu dāsni finansētu, bet draņķīgu filmu par bēgļiem). Aki Kaurismeki klusi, ironiski, izvairoties no liekiem vārdiem un dialogiem, stāsta savu stāstu par ostas pilsētas lūzeriem ar gaišu sirdi un milzīgu pašcieņu. Viens no šiem lūzeriem – Marsels Markss ļaujas impulsam palīdzēt – paslēpj melnādaino puiku, kurš nelegāli nokļuvis Francijā, – viņa ceļabiedri ir arestēti, policija meklē arī viņu. Pēc filmas pirmizrādes Kannās Aki Kaurismeki kļuva par «dienas varoni» (filma saņēma kritiķu žūrijas FIPRESCI balvu), viņš pārliecinoši ir apvienojis gan savu tradicionālo pasauli un varoņus, gan potenciāli spekulatīvu tēmu (bēgļi).
Aizkustinošā utopija
Havrai piemīt īpaša noskaņa – tie, kuri pazīst agrīnās Aki Kaurismeki filmas, atcerēsies viņa Francijas periodu, proti, filmu Bohēma (1992), kuru viņš filmēja Parīzē. No šā darba uz Havru ir pārceļojuši vairāki aktieri, un nemainīga ir arī Kaurismeki kaifošana par Francijas mazajiem rituāliem – bulanžērijām un bagetēm, romantiskiem krodziņiem, franču valodu un kultūru. Nemainīga palikusi arī Aki Kaurismeki ticība, ka tieši lūzeros (tātad normālos ļaudīs bez «glamūra ekstrām») slēpjas patiesa vitalitāte un apbrīnojama pašcieņa. Starp šīs filmas varoņiem Arletī un Marselu strāvo visaptveroša mīlestība un kopības sajūta, kas rada brīnumus.
Un filmā notiek brīnumi – mīlestība dziedē! Savukārt filmas varoņu līdzcietība un pašcieņa notur līdzsvarā šo mazliet utopisko, taču tik aizkustinošo Aki Kaurismeki radīto pasauli – šoreiz Francijā, Havrā.