Ja nu jau kādu laiku varbūt bija nostiprinājies priekšstats, ka Nobela prēmija literatūrā spēj izraisīt vienīgi maznozīmīgu viļņošanos šaurās literāri politiskās aprindās, paziņojums, ka šogad šī vēl aizvien par zviedru izgudrotāja Alfreda Nobela (1833–1896) nopelnīto dinamīta naudu izmaksātā prēmija piešķirta amerikāņu mūziķim, dziedātājam un dziesmu autoram Bobam Dilanam, izraisīja īstu viesuli, lai, riskējot ar salīdzinājumiem krist pilnīgā bezgaumībā, neteiktu – sprādzienu.
Atšķirībā no Nobela prēmijas visās citās nozarēs (kāds gan vairākumam planētas iedzīvotāju varētu būt viedoklis par "topoloģiskajām fāzēm" un "vielas dīvainajiem stāvokļiem", kas bija minēti šāgada fizikas jomā saņēmušo dabaszinātnieku veikuma aprakstā?) tieši literatūras un arī Nobela vārdā nodēvētā miera prēmija vēsturiski ir vienas no plašas publikas gaidītākajām, tajā pašā laikā bieži vien nesaprastākajām un drīz pēc laureāta paziņošanas un balvas pasniegšanas – aizmirstākajām.
Mums ir iemesls būt lepniem
Padzirdot grūti izrunājamu un latīņu alfabētā transkribējamu prozas rakstnieka vai dzejnieka vārdu, uzzinot, ka viņš nācis no kādas pārsvarā viduvēji apgūtas angloamerikāņu valodas neskartas un pasaules kartē grūti sameklējamas pasaules malas, bieži vien ziņās par Nobela prēmiju ir bijis saklausāms pat ne pārāk aizplīvurots snobisms un cinisms. Jo "mēs taču visi zinām", ka Els Gors Nobela miera prēmiju saņēma par "vienu PowerPoint prezentāciju", bet īstajiem laureātiem literatūras jomā ir jāizskatās vismaz tik lieliski kā Albēram Kamī, Borisam Pasternakam un Josifam Brodskim. Protams, protams, arī šos uz labu laimi nosauktos piemērus var nodēvēt par politiskās izvēles upuriem, taču kurš gan – kaut vai vārda pēc – viņus nezina? Jā, starp citu, cik būs to, kas, ja neskaita tulkotājus, redaktorus un izdevējus, būs izlasījuši daudzās jau latviešu valodā iznākušās pērnā gada literatūras prēmijas laureātes ukraiņu izcelsmes žurnālistes un publicistes Svetlanas Aļeksijevičas grāmatas (un tās ir tulkotas un izdotas)?
Taču Bobu Dilanu atšķirībā no mūsu pašu Raiņa, kurš pie Nobela prēmijas nekad tā arī netika, kā šķiet, pazīst pilnīgi visi. "Guļu ļoti vāji, agri mostos," Rainis dienasgrāmatā raizējās 1923. gadā un bezmaz vai kā tāds protohermanis nerimās kaldināt: "Gluži jauni plāni darbiem jātaisa. Visi vecie pirms pārbrauces atkrīt. No cita stāvokļa jāiziet, uz Eiropu jādomā, uz Nobeļa prēmiju. Somu raksts par mani ir solis uz Nobeli." Būtu tobrīd jau izgudrots internets, pasaulē būtu vairāk nekā septiņi miljardi iedzīvotāju, un Rainis pie "Nobeļa" patiesi tiktu, tad gan viņš dabūtu redzēt velnu. Taču Rainis dzīvoja no mūsu laikiem krietni vien atšķirīgā gandrīz 100 gadu senā pasaulē, kurā vēl arvien varēja naivi iztēloties, ka liriķa dāvanas un tautas atzinība varētu būt arī pietiekams pamats, lai kļūtu par mazas, pavisam nesen nodibinātas nācijvalsts prezidentu. Tādi gājieni kā Boba Dilana leģendām apvītā un it kā skandalozā uzstāšanās ar elektrisko ģitāru folkmūzikas festivālā Rainim un viņa paaudzei diez vai būtu nākuši prātā.
Tomēr arī par Dilanu un viņa Nobela prēmiju – iespējams, pat krietni vien vairāk nekā par daudziem citiem Nobela prēmijas laureātiem – mums būtu iemesls būt lepniem, turpinot visas labākās mūsu lepošanās tradīcijas, kurās Jesaja Berlins uz vienas ielas sastopas ar Sergeju Eizenšteinu, Gustavs Klucis ar Mihailu Tālu, Mihails Barišņikovs ar Marku Rotko u. tml. Un ne jau tikai tāpēc, ka pa mātes līniju 1941. gadā Dulūtā dzimušais Roberts Alens Cimmermans (Boba Dilana sākotnējais vārds) ir cēlies tepat blakus no Lietuvas – viņa mātes vecāki ASV bija iebraukuši 1902. gadā. Boba Dilana klātbūtne mūsu kultūrā ir bijusi krietni vien ilgāka un, varētu pat sacīt, viņa paša garā – apslēpti nemanāma, nekā tagad, 2016. gadā, varētu likties.
Brīva vaļa atmiņām
Amerikāņu režisora Toda Heinsa filma Es neesmu šeit/I’m Not There (2007) ir, iespējams, viens no izcilākajiem mēģinājumiem ierobežotā laika nogrieznī saspiest viena nepārtraukti mainīga, domājoša un visu ko un arī pašam sevi nepārtraukti no jauna radoša cilvēka biogrāfiju. Nav noslēpums, ka šis cilvēks ir Bobs Dilans, taču, ja atceraties, filmā tie ir sešu aktieru atveidoti septiņi dažādi tēli, kas tomēr it kā ir viens – neatkarīgi no tā, vai konkrētajā epizodē kadrā būtu Keita Blānšeta, Kristjens Beils, Ričards Gīrs vai kāds cits. Jau karikatūras veidā šo Dilana "daudzšķautņainību" (man riebjas šis vārds) uzskatāmi varēja redzēt gadu vēlāk tepat kaimiņos – koncertā Tallinas arēnā Saku. Viņa piekritēji uz to bija sabraukuši no tuvām un tālām zemēm, un liela daļa no viņiem bija centušies vizuāli pieskaņoties kādai no Dilana darbības desmitgadēm – tur, protams, bija visādi hipiji kā mājiens uz sešdesmitajiem, kad Dilans un Džoana Baesa kļuva par ASV cilvēktiesību cīnītāju iedvesmotājiem, un vēl visvisādi frīki, taču pats Dilans uz skatuves iznāca konservatīvā uzvalkā un tradicionālajā platmalē, visu koncertu nospēlēja, pagriezies pret publiku iesāņus, pie skatuves priekšā zīmīgi novietotā mikrofona tā arī nepienāca un ne ar vienu koncerta apmeklētāju, kā šķiet, pat nesaskatījās. Vārdu sakot – Dilans tur bija, bet tomēr it kā nemaz arī nebija, atstājot brīvu vaļu katra skatītāja un klausītāja interpretācijām, atmiņām un gaidām.
Dažādu interpretāciju un tulkojumu Dilana veikumam netrūkst, un atšķirībā no pārējās pasaules Latvijā tas pie daudziem vispirms nonāca nevis dziesmu formā, bet kā lasāms literāri poētisks teksts. Vienā no pirmajiem nu jau dažādām teiksmām apvītā un LPSR Komjaunatnes komitejas paspārnē iznākošā "literāri sabiedriski politiskā" žurnāla Avots numuriem trīs lappuses tika atvēlētas Boba Dilana tekstiem Amandas Aizpurietes atdzejojumā. Tur bija latviskots Tamburīna vīrs, No 11 epitāfiju melnrakstiem, 3. pasaules kara blūzs un Pārbaude uz 61. šosejas, un esmu pārliecināts, ka daudzi šos tekstus lasīja, pat neapjaušot, kā to oriģinālversijas skan Dilana dziedājumā.
"Viņš dzied piesmakušā balsī, caur degunu, spēlē ģitāru un mutes harmonikas, bet ne pārāk virtuozi. Ir būtiski ietekmējis rokmūzikas attīstību, mūsdienu amerikāņu dzeju, un viņa uzstāšanās allaž pulcē vairākus tūkstošus klausītāju. Popularitātes kaprīze? Diez vai – tā ilgst jau vairākus gadu desmitus. Kas īsti ir Bobs Dilans? Dzejnieks vai komponists? Varbūt dziedātājs? Aktieris?" – publikācijas ievadā, kas tiklab varētu būt arī lielisks ievads Nobela prēmijas piešķiršanas komitejas lēmuma pamatojumam, rakstīja Andris Hiršs.
Noslēgumā Hiršs secināja: "B.Dilans būtu pelnījis lielāku popularitāti mūsu valstī." Taču tepat pāri Baltijas jūrai pie Zviedrijas latviešiem Dilanam bija gājis labāk – Gundars Rullis no Prusaku ansambļa vēl 70. gadu beigās nodibināja grupu Alis P, un dziesma Aizvējā no albuma Alis iet pastaigāt bija lielā cieņā ne vien trimdas publikā, bet drīz vien arī Latvijā. Un tas, ka vārdi: "Zinu, šerifs staigā pa naglām un mācītājs blakus jāj/ Nekas daudz nav svarīgs, beigās neieskaitās" ir diezgan burtisks pārcēlums no Boba Dilana Shelter from the Storm, nudien laikam beigās nekur īpaši neieskaitās.