Patiesībā visi šie un vēl daudzi, daudzi pārējie mākslinieces radītie tēli turpinās literatūrā dzīvot savu saules siltuma un dabas krāšņuma apvīto esamību, bet mums tehniski un sabiedriski samezglotajā, smagi brienamajā ikdienā, mums pietrūks atkal vienas gaismas un mīlestības pilnas dvēseles, ar kuras grāmatām izaugušas jau vairākas paaudzes Latvijā.
Margarita Stāraste dzimusi 1914. gada 2. februārī. Liekas gandrīz neticami, ka lauku videi tik tuvajam talantam bērnība aizritējusi pilsētas apstākļos, un zemes smaržu viņa izjutusi vien tajās reizēs, kad tēvs, būdams agronoms un strādādams Rīgas pārvaldē par inspektoru, ņēmis viņu līdzi savos darba izbraukumos, kad vajadzēja pārbaudīt muižu saimniecību tuvējā apkaimē – Ikšķilē, Dreiliņos un citur. Atmiņā paliekošus iespaidus atstājuši arī krusttēva saimniecībā Zemgalē pavadītie vasaras mēneši.
Margarita varēja tēvam pateikties vēl par ievirzīšanu zīmējumu un gleznu pasaulē, jo viņš meitā gribēja pieredzēt sava nerealizētā sapņa piepildījumu – kopš jaunības karsti ilgodamies kļūt par mākslinieku. Literāro impulsu Margaritai bērnībā deva vecmāmiņa – mātes māte, kura mācīja iemīlēt pasakas, teikas un tautas dziesmas, kura zināja un valodā allaž iepina tēlainus izteicienus, ik gadījumam piemērotus sakāmvārdus un ietilpīgās parunas.
Pēc Rīgas 3. ģimnāzijas pabeigšanas Margarita ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā Vilhelma Purvīša meistardarbnīcā, līdz to pārtrauca karš, bet pēc tam absolvējusi akadēmijas Grafikas nodaļu.
Kopš 1942. gada – ilgāk nekā pusgadsimta garumā gandrīz nepārtraukti un vairākkārt atkārtotas ir iznākušas Margaritas Stārastes grāmatas: gan ar pašas tekstiem un zīmējumiem, gan citu autoru viņas ilustrētās – starp tām vispazīstamākās kļuvušas Iedomīgais sienāzis ar Dzidras Rinkules dzeju un Alekseja Tolstoja aprakstītais jocīgais Buratīno Margaritas Stārastes vizuālajā izpildījumā. Īpaši atzīmējama ilggadīgā sadarbība ar Jāzepu Osmani – gan viņa dzejoļu krāsainais atveidojums, gan dzejnieka - izdevēja rūpes un atbalsts māksliniecei.
Šķiet, maz ir tādu māju Latvijā, kur nebūtu viena vai vairākas Margaritas Stārastes grāmatas – vai nu Pasaku ābece, vai Tince grib mācīties, vai Lācīša Rucīša raibā diena, vai tautas dziesmu apdare Nāc mežā ciemoties, vai vēl citi mīļa, labestīga smaida apstaroti krājumi. Visdažādākie notikumi, visdaudzveidīgākie apstākļi vienotus kopā saveduši mākslinieces radītos priekšmetus, lietas un būtnes, putnus, dzīvniekus un kukainīšus – dzīvumdzīvus, ar raksturiem, ar sejiņu izteiksmību un sirsnīgu jocīgumu. Taču tam visam pamatā ir darbs mūža pacietībā, gan rakstītajā, gan zīmētajā vienmēr sirdi ieliekot un tādēļ saņemot pretī atbalsis un apbrīnu.
Ne vien grāmatās – Margaritas Stārastes varoņi dzīvo arī Leļļu teātra izrādēs, arī televīzijas pārraidēs, arī bērniem domātajās filmiņās un Arvīda Žilinska komponētajās dziesmās. Populārā Zīļuka vārdā ir nosaukta skola Rīgā un vairāki bērnu dārzi mūsu valstī. Pirms pieciem gadiem uzņēmējs Kārlis Cinītis nodibināja Kārļa fondu, un ar medaļu, kurā mākslinieces portrets, tiek godināti viņas daiļradei garīgi tuvie izcilākie savu darbu veicēji, bet izdevniecības Zvaigzne ABC nama ārsienā iemūžināts Margaritas rokas nospiedums. Rokas, kura mums devusi tik daudz.
1999. gadā Margaritai Stārastei pelnīti piešķirts augstais apbalvojums Triju Zvaigžņu Ordenis.
Siržu saskaņā mūža saulrietu labu un rāmu sarūpēja mazmeitas Ievas gādība par vecmāmiņu ikdienā. Katru vakaru, lasot un klausoties, abas pakavējās pie Margaritas vismīļākās grāmatas – Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas lappusēm. Sirmā rakstniece uztvēra visu apkārt esošo, arī milzīgo apsveikumu plūsmu, viņai veltīto tautas cieņu, mīlestību un atzinību jubilejā. Neaizmirstami atmiņā Ievai palikusi viena no pēdējām vecmāmiņas atziņām: "Ja man tagad jautātu, kad esmu bijusi laimīga, es teiktu, ka savā simtajā dzimšanas dienā..."
Februāra mēnesī dzimušai, šogad 18. februāra rīts pabeidza pasaku, aizvēra acis mierā un klusumā. "Gribas panākt, lai darbi dzīvotu ilgāk par mani. Gribas atstāt aiz sevis tikai man raksturīgo skatījumu un izjūtas," vienmēr vēlējusies māksliniece. Simts pilnvērtīgi, bagāti gadi, vairāk par simtu atstātās grāmatas... Tajās bērniem allaž, bērniem šodien un nākotnē būs rodams gan uztveres prieks, gan estētiskais, gan ētiskais ieguldījums rakstura veidošanai. Dziļā pateicībā varam atzīt, ka Margaritas Stārastes devums ietekmē mūsu tautas apziņu un jūtas, tātad arī mūsu rīcību un likteņus. Viņa ir mūsu nacionālais lepnums un garīgā bagātība.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā,
Lija Brīdaka