Ne no šīs pasaules
To, ka Svintones varone Emma nav «no šīs pasaules», diktē jau pats filmas sižets – viņa ir krieviete, kura no Padomju Savienības kā bagāta itāļa līgava ir izvesta uz kapitālisma paradīzi – laimīgu, pārāk pārtikušu dzīvi Itālijā. Emma ir bagāta, un viņas laulība ir visnotaļ veiksmīga (kaut gan filmas intriģējošais triks ir iespēja sižetu traktēt arī kā leģendārā jēdziena «itāļu dzimta» modeli/vispārinājumu – tā arī netop skaidrs, vai varenā saime/klans ir Emmas pašas bērni vai tie ir «atmiņas par citu dzīvi»), tomēr nepamet sajūta, ka Emma šajā namā starp šiem daudzajiem lielā biznesa cilvēkiem, kas rīko glaunas pieņemšanas, starp pašas bērniem, kuri demonstrē apbrīnas vērtus «zelta jaunatnes» life style priekšnesumus, ir dekoratīvs interjera priekšmets – ne velti viņa lielāko tiesu klusē un apkārtējiem raida savu slaveno «Monas-Lizas-smaidu». Krieviete, kas ārēji atgādina klasisku slāvu aristokrāti, ir pieņēmusi šīs dzīves noteikumus, saplūdusi ar tiem – viņai piestāv dārgās Milānas modes butikos iepirktās drānas, somiņas, aksesuāri – jo viņa pati ir ekskluzīvs aksesuārs. Kamēr šajā Milānas lielrūpnieku sakārtotajā dzīvē neielaužas jūtas un juteklība – nekontrolējama stihija (tieši šis aspekts, filmas izcilais art nouveau itāliskās versijas vizuālais stils un piederība Milānai vieno filmu Es esmu mīlestība ar Lukīno Viskonti šedevriem – arī dižajam itāļu režisoram patika kinematogrāfā pētīt aristokrātijas, ģimenes kā kopienas un sevišķi milāniešu iedzimto tēmas – sākot jau ar Roko un viņa brāļiem, beidzot ar Dievu mijkrēsli un pat Nevainīgo – tās ir ģimeņu sāgas, faktiski – precīzi uzminētas, viedas raudas par ģimenes institūta sairšanu, ar ko sirgst šis laikmets nu jau pusi gadsimta). Emmas ģimenē bērni izvēlas būt citādi (nedrīkstu spoilerēt, bet atvašu protesta formas ir visai ekscentriskas – kāds izvēlas ignorēt senču gadsimtiem kopto tekstilrūpnieku tradīciju, kāds eksperimentē ar seksuālo identitāti…), arī pati Emma iekrīt kaisles lamatās. Kamēr vienīgais tradīciju mantinieks pēc paša gribas – bezjēdzīgi mirst… Un tālāk? Kura galu galā pēc visām šīm traģiskajām ģimenes kataklizmām būs tā persona, kas bez grēka drīkstēs apgalvot – es esmu mīlestība? Agrāk šie vārdi piederēja Emmai – Svintonei. Vai tiešām krahs?
Īpašā Villa Necchi
Visbeidzot filma ir lielisks piemērs, kā konkrēts interjers, māja var kļūt par līdztiesīgu «galveno varoni» stāstā. Es esmu mīlestība uzņemšana noritēja Villa Necchi – tā ir viena no Milānas privātmājām, kuras kopš 2008. gada atvērtas publiskai apskatei. Greznais savrupnams gandrīz pašā Milānas centrā piederējis Neki Kampiljo, kurš bija vienas no ietekmīgākajām Milānas XX gadsimta sākuma tekstilrūpnieku ģimenēm galva, un savos plašajos interjeros demonstrē bagātību plus labu mākslas priekšmetu kolekciju (ir daži de Kiriko gleznojumi un izcila art nouveau trauku kolekcija, kā arī lieliskas mēbeles no XVIII gadsimta), vienlaikus villa ir spilgts 20.–30. gadu industriālā itāļu arhitektūras un dizaina paraugs, kuru 1932.–1935. gadā projektējis un cēlis arhitekts Pjērs Portalupi – vārds, kas kļuvis par atklājumu jaunlaiku arhitektūras vēsturē. Tātad pati villa jau paguvusi kļūt par ekrāna zvaigzni – 2009. gadā nama interjeros tika pilnībā uzņemta šī ļoti smalkā un aizkustinošā filma ar dīvu Svintoni galvenajā (otrajā galvenajā pēc nama?) lomā. Tilda, nešaubieties ne mirkli, filmā ir satriecoša – ar un bez apģērba, elegantās haute couture drānās pie Milānas Doma baltajām marmora mežģīnēm un kaila ārpilsētas brikšņos, kur nododas neatļautajam – krīt grēkā. Jo – viņa ir mīlestība taču.
Es esmu mīlestība/Io sono l’amore
Itālija, 2010, 120 min
Režisors: Luka Gvadanjīno
Lomās: Tilda Svintone, Flāvio Parenti, Edoardo Gabriellīni, Alba Rorvahere,
Pipo Delbono, Diāne Fleri, Marija Pajato, Maris-a Berensone