Baltijas pērles izlase: Mīlestība

Lomās Žans Luijs Trentiņāns, Emanuela Riva, Izabella Ipēra.Divas stundas vērot nāves tuvošanos nevienam nav omulīgi, kaut gan Hanekes jaunākajai filmai piešķirts Kannu Zelta palmas zars kā gada labākajai filmai. Tātad mākslas, izdomas, nevis realitātes faktam. «Stāsts, kuru es stāstu, ir mākslas darbā atkārtots solījums, kuru devu savai sievai, – nepamest vienam otru, ja mēs nonāksim līdzīgā situācijā. Man ir bijis jāpiedzīvo tuvinieku slimība un nāve, tāpēc es zinu, par ko runāju. Tieši pēc tam es iecerēju šo filmu,» saka režisors. Un tomēr – jūtu intensitāte savijumā ar absolūto miera un pat apskaidrības stāvokli, kādā savu tuvību izdzīvo abi galvenie filmas varoņi – vecs laulāto pāris (varu tikai apbrīnot cilvēcisko drosmi, ar kādu šajā filmā, kas taču burtiski stāsta arī par tās lomu tēlotājiem un viņu vecumu, piedalās Eiropā ļoti labi pazīstamie publikas mīluļi – franču kinoleģenda Ž. L. Trentiņāns un prīma E. Riva), šokē līdz sāpēm. Taču filmas gaišā puse, kurā arī slēpjas Hanekes daiļrades metafizika un pat reliģiozitāte, ir no ekrāna fiziski sajūtamais plūstošais spēks, ar kādu Mīlestība manifestē dzīvas būtnes gara cīņu pret fizisko iznīcību. Šī filma neliekuļo ar pasakām, ka mirt ir skaisti (nav!), ka tā vienkārši ir pāreja citā kvalitātē, tomēr tā pretēji kādam Latvijā cienītam intelektuāļu žurnālam nekoķetē, uzdodot ik pretimnācējam naivo jautājumu: «Ko jūs domājat par nāvi?». Haneke rāda, ka šis jautājums nevienam nav iemesls intelektuāliem pārspriedumiem, jo tas ir pārāk… vienkāršs. Kā viss būtiskais mūsu eksistencē. Un uz to nav atbildes.