Režisors, pasniedzējs no Ņujorkas Boriss Frumins ir izveidojis Baltijas Mediju skolu, izskolojis arī desmit latviešu studentus un atgriežas Ņujorkā
Pirms diviem gadiem Boriss Frumins devās "atvaļinājumā" - viņš aizbrauca no Ņujorkas, kur vairāk nekā desmit gadu bija Ņujorkas universitātes (New York University: Tisch School of the Arts) mācību spēks. Ņujorkas Universitātes Tiša skola bez pārspīlējumiem ir viena no būtiskākajām kinoskolām pasaulē. Frumins, savulaik rīdzinieks ar darba pieredzi Rīgas kinostudijā, no Ņujorkas devās prom nostalģijas mudināts. Viņš bija saņēmis uzaicinājumu uzņemties jaundibinātās Baltijas Mediju skolas (BMF) vadību. Kādu brīdi gaisā vīdēja iespējamība, ka skola, kuras izveidošanā miljonu eiro ziedoja Ziemeļvalstu-Baltijas filmu Dānijas fonds, varētu atrasties arī Rīgā. Tās mērķis - maģistra līmeņa studiju programmas izveide, kas ļautu Baltijas valstu jauniešiem studēt kino režiju, producēšanu, scenāriju rakstīšanu starptautiskas pedagogu komandas vadībā. Galu galā skola noenkurojās Tallinā, saglabājot mērķi - starptautiska līmeņa programma visu Baltijas valstu studentiem.
Ir pagājuši divi gadi - Baltijas Mediju skolu gatavojas beigt desmit latviešu studentu, kuri jau tikuši pamanīti Latvijā (festivālā Lielais Kristaps) ar saviem mācību darbiem. Ilona Bičevska, Mārtiņš Grauds, Dzintars Dreibergs, Elīna Ļihaceva, Astra Zoldnere, Kaspars Braķis, Agnese Īvane, Līga Gaisa, Astrīda Konstante, Lote Eglīte. Patlaban Borisa Frumina studenti ir diplomdarbu veidošanas procesā, savukārt Boriss Frumins gatavojas pamest Tallinu un Baltijas Mediju skolu - viņš atgriežas Ņujorkā, Tiša skolā, kur saņēmis pagodinošu amata piedāvājumu. Savukārt Baltijas Mediju skola, jau bez Borisa Frumina gatavojas uzņemt jaunu studentu klāstu jau šā gada vasarā. Kāds no Frumina latviešu studentiem neoficiālā sarunā pajokoja, ka viņiem visiem esot ļoti veicies ar desmitiem tūkstošu dolāru ekonomiju - Ņujorkas pasniedzējs Boriss Frumins - tepat Tallinā.
Kādi ir bijuši šie divi gadi Tallinā, kur izveidojāt Baltijas Mediju skolu?
Interesanti. Gan studentu, gan pieredzes dēļ - radīta treniņu sistēma, mācību programma. Mans princips bija radīt ļoti intensīvu treniņu programmu, ja tradicionāli kino skolās veido vienu projektu semestrī, te studenti veidoja divus. Ne tāpēc, ka vajadzētu steigties, bet lai iegūtu maksimāli daudz prakses. Uzskatu, ka montāža ir viena no režisora pamatiemaņām, piedāvāt studentiem iespēju montēt daudz un bieži - tas kino skolā ir ļoti svarīgi.
Jūs faktiski atnācāt gandrīz tukšā vietā. Ko jūs paņēmāt līdzi no Ņujorkas universitātes, kur ilgus gadus strādājāt?
Vieta tiešām bija tukša, klases bija tukšas, nebija pat DVD spēlētāju, bet bez kino rādīšanas kino mācīt ir grūti. New York university, kur ilgi strādāju, ir skola ar savu praksi un labām tradīcijām. Galvenais princips, kas tur dominē, ir - mazāk vārdu, vairāk darbu. Katram studentam ir jāapgūst noteikts prasmju kopums. Ņujorkas skola - tā ir režisoru skola. Atlasot studentus, tie netiek dalīti pēc potenciālām profesijām - uzņemam režisorus. Taču, ja mācību procesā viņi sāk mazāk nodarboties ar režiju, bet atrod sevi operatora mākslā - mēs neprotestējam. Pamatprincipi, ko izmantoju Tallinā - visi studenti iepazīstas ar galvenajām kino profesijām, prakse un vēlreiz prakse - tie ir Ņujorkas principi. Atšķirīgs ir tas, ka uz Baltijas kino skolu atnāca arī studenti, kas apzināti gribēja mācīties par producentiem, operatoriem. Mēs viņiem piedāvājām arī apgūt režiju. Tas, ka mūsu producenti prot montēt, nākotnē viņiem palīdzēs. Sliktākā gadījumā viņi var arī praktiski vadīt projektus...
Ņujorkas universitātē ir tradīcija - katrs režisors pats sev veido, raksta scenārijus mācību filmām. Mudināju Tallinas studentus vairāk ielūkoties savu kolēģu darbos, lai būtu mazāk ambīciju - tā ir mana filma no sākuma līdz galam. Lai būtu laba prakse un sastrādāšanās pieredze.
Vai varat salīdzināt Ņujorkas studentus un tos Baltijas studentus, arī astoņus latviešus, kas mācījās Tallinā? Vai ir jēga runāt šādā skatījumā?
Kad cilvēki nāk pēc otrās izglītības, tad darīšana jau ir ar nobriedušiem prātiem. Ņujorkā es 15 gadus strādāju ar maģistra programmas studentiem - nobriedušiem cilvēkiem. Baltijas studenti ir vairāk lasoši un domājoši, ko nevar teikt par Ņujorkas studentiem. Viņi ir vairāk daroši, praktiski orientēti, nevis uz intelektuāliem disputiem vērsti. Varbūt intelektuāli Ņujorkas studenti atpaliek, taču viņi pamatā ir labi praktiķi. Viņi neatliks darbu, meklējot ieganstu. Tā ir amerikāņu prakse - mazāk runāt, vairāk strādāt.
Vai divu gadu laikā ir iespējams izveidot profesionālu režisoru?
Nē, ne divu, ne trīs. Skola netaisa profesionāļus, to dara prakse - agrāk tas bija darbs kinostudijā, tagad - darbs atsevišķos projektos. Kino skola iepazīstina ar profesijas pamatiem, paceļ intelektuālo latiņu. Nav izšķirīgi, vai students vēlas veidot kino, atsperoties Holivudas shēmās, vai Eiropas sasniegumos - taču tie ir jāpazīst! Es neesmu pārliecināts, ka ārpus kino skolas ietvariem mūsdienu jaunietis skatīsies Bresonu, Bunjuelu, sapratīs, kā to skatīties, vai nopietni studēs Hičkoku. Analīzes prakse ir absolūti nepieciešama, ja tās nav, tad profesijas latiņa ir krietni piezemēta. Viens no pamatuzdevumiem bija arī izveidot DVD bibliotēku. Mūsdienās šajā formātā ir izdota teju visa kino klasika - obligātā skatāmviela. Sliktāk ir ar padomju kino klasiku, taču arī tā ir jāmācās, jo Baltijas un Krievijas kino saknes ilgus gadus ir bijušas ļoti ciešas.
Kā mūsdienu jaunajam cilvēkam mācīt kino vēsturi?
Mēs to nedarām lineāri - divu gadu laikā iemācīt visu kino vēsturi vienkārši nav iespējams. Tāpēc veidojam seminārus. Būtībā esam semināru skola - mums ir bijis mēmā kino kurss, amerikāņu kino, franču kino kurss. Caur atsevišķu režisoru daiļradi var izstāstīt par būtiskām parādībām kino attīstībā. Skaidrs, ka ar franču kino vēsturi vien var nodarboties gadiem ilgi, sākot ar Limjēru un Meljusu, beidzot ar mūsdienu režisoriem. Taču mums nav laika. Pat Ņujorkā Tiša skolā ir šis kursu princips, nevis lineāra iedziļināšanās. Tādā veidā, kā kino vēsturi mācīja Maskavā, varbūt māca vēl Sorbonnā, bet diemžēl šī prakse ir pazaudēta - tas nenotiek ne Ņujorkā, ne Tallinā.
Baltijas Mediju skolas izveidošanas iecere bija gana ambicioza. Kā jūs domājat pēc divu gadu pieredzes - vai "spēle bija sveču vērta"?
Eksistē Latvijas Kultūras akadēmija, kur iespējams studēt latviski, tur strādā režisori Gatis Šmits, Pēteris Krilovs. Tallinā ir iespējas apgūt kino profesijas igauņu valodā. Baltijas Mediju skolas mērķus bija radīt vidi, kur Baltijas studentiem angļu valodā ir iespēja iegūt maģistra grādu kino, un sapulcināt pasniedzējus no ASV, Eiropas, ļaujot iepazīt citu pieredzi. Realitāte BMF nav tik spīdoša - pasniedzēji tomēr ilgi domā, vai pamest savas darbavietas un pārcelties uz dzīvi Tallinā. Kaut vai uz gadu. Atalgojums, kaut arī tas ir augstāks nekā Igaunijas augstskolas, šādam pasaules līmeņa pasniedzējam tomēr nav motivējošs. Jā, mums ir četri pamatpasniedzēji - no Dānijas, Kanādas, Lielbritānijas, režiju pasniedzu es pats. Tomēr līmenis, ko piedāvā skola, ir labs, uzskatu ka tas neatpaliek no Ņujorkas kinoskolas līmeņa. Mums ir 23 studenti, Ņujorkā līdzīgā programmā uzņem 36 studentus. Tātad pēc Ņujorkas standartiem mums ir pusotra klase. Zinu, ka Latvijā un Igaunijā ir nepieciešamas mācīt montāžistus, skaņu operatorus - šo profesionāļu trūkst. Taču es neesmu pārliecināts, ka tas ir jārisina maģistra programmas līmenī - nevaru iedomāties, ko varētu montāžistam mācīt divus gadus. Tā ir profesija, kas jāapgūst praksē, teoriju var apgūt daudz ātrāk. Būtu labi organizēt citu apmācības programmu, kas orientēta uz craft - praktisko darbu, kur īsā laika posmā mācītu montāžu, skaņu, darbu uz laukuma un tā tālāk. Ar to nevajadzētu nodarboties BMF.
Bijušajiem studentiem ir ļoti būtiski ne tikai tas, ko viņi būs apguvuši kino skolā, bet arī, kā viņi uzņems savu pirmo filmu, kas viņus konsultēs, pirmo filmu veidojot, tā ir liela problēma. Vajadzētu kādu atbalstu programmu vai kādu konsultācijas centru, kas palīdzētu jaunajiem režisoriem.
Vai tā nav īpaša lološana? Vai pasaulē tā notiek, ka jaunais režisors tiek apčubināts, nevis iemests cīņā par izdzīvošanu, finansējumu?
Ņujorkā tāda centra nav. Taču mēs konsultējam bijušos studentus, viņi mums sūta gan savus scenārijus, gan filmu montāžas variantus. Esmu skatījies arī jaunā latviešu režisora Jāņa Norda Amatieri vēl tapšanas stadijā, kaut viņš nekad nav bijis mans students.
Ko domājat par filmu?
Esmu lasījis vairākus šīs filmas scenārija variantus, redzējis filmu vēl tapšanas stadijā. Uzskatu, ka tā ir interesanta, nopietna debija. Es ceru, ka filmai būs iespējas iziet ārpus Latvijas robežām.
Kas notiks ar jūsu Tallinas studentiem "lielajā dzīvē"?
Es negribētu lūkoties tālu nākotnē, pagaidām "mēs" - viņi un es - esam diplomdarbu stadijā. Es zinu visus scenārijus, kurus viņi filmē - tur ir interesanti darbi. Tie visi ir spēlfilmu projekti, būs arī viena dokumentāla filma, ko veidos mūsu vienīgā lietuviešu studente.
Viena no latviešu studentēm atnāca studēt producēšanu, taču jau ir uztaisījusi interesantu dokumentālu filmu. Mēs radām iespēju viņai izveidot 20 minūšu filmu kā režisorei. Ja cilvēks ir apliecinājis sevi, skola ir gatava finansēt viņa darbu.
Šīs skolas dibinātāji akcentēja, ka ir nepieciešamība veidot kino skolu, kas dotu pamatīgu grūdienu visam Baltijas kino....
Nedomāju, ka mēs ko "grūdīsim". Jo kino situācija, vismaz Igaunijā, ir laba - pērn Igaunijā tika uzņemtas vairākas interesantas spēlfilmas Rudens balle, Klase, arī Magnuss - tās visas ir pirmās filmas un visas tika pamanītas Eiropas festivālos, turklāt publikas novērtētas. Domāju, ka igauņu studenti, kas beiguši mūsu skolu, varēs nostiprināt šo jauno igauņu kino "vilni". Taču nedomāju, ka viņi aizsāks kādu īpašu strāvojumu. Arī Latvijā ir interesanti režisori - Šmits, Poškus, īpaši Šmits, kam būtu jāfilmē intensīvi. Arī Kultūras akadēmijā ir parādījušies talantīgi darbi - priecājos par Didža Eglītes īsfilmu Sērkociņi. Jaunās režijas potenciāls ir gan Latvijā, gan Igaunijā, taču viss atdursies pret scenāriju. Nezinu, cik viņi visi ir trenēti, lai uzrakstītu savu pirmo pilnmetrāžas scenāriju. Pirmo filmu uzņemt nav grūti, bet otro, trešo - tas jau liecina par cilvēka izturību. Kāds būs BMF reālais pienesums, būs redzams Latvijā un Igaunijā pēc pāris gadiem.
Kamdēļ visu laiku runā par scenāriju krīzi? Atminos par šo tēmu Sarmīte Ēlerte, tolaik kritiķe laikrakstā Literatūra un Māksla, intensīvi rakstīja pirms gadiem divdesmit.
Par pagātni nepateikšu, bet aktuālais jautājums ir - uz ko orientēts jaunais režisors. Mans princips ir noskaņot režisoru uz realitātes nots, likt pamanīt reālo dzīvi. Tālab BMF programmā ir arī dokumentālās filmas projekts. Manā izpratnē darbs ar dzīves materiālu, kas tev apkārt, ir obligāts. Nevis žurnālistika, bet sapratne par norisēm - procesiem, sociālām parādībām - ir ārkārtīgi svarīga. Tas, ko Itālijā 40.gados (Čezāre) Dzavatīni praktizēja kopā ar (Vitorio) de Siku, radot neoreālismu. Ja nopietns intelektuālis kā Dzavatīni nodarbojās ar žurnālistiku, iedziļinoties sociālās parādībās, lai saprastu un pārvērstu tās mākslas faktā, tā ir respektējama pieeja. Turklāt režisoram tā garantē izturību. Ņemties tikai ar savu pieredzi un savām zināšanām - ilgi nepietiks.. Arī (Žanam Likam) Godāram ļoti palīdzēja viņa žurnālista prakse.
Uzskatu, ka tie ir piemēri, no kuriem jāmācās attieksme.
Iesaku studentiem iziet ārpus sava un savu paziņu pieredzes loka, meklēt tēmas, esot daudz vērīgākiem, uzmanīgākiem pret to, kas notiek visapkārt. Notiek taču tik daudz kas - sociālās attiecības, attiecības ar padomju pagātni, padomju laiku - tas patlaban neeksistē latviešu kino, kaut tik daudzi cilvēki ir šā laika radīti, tik ilgi tajā dzīvojuši. Latviešu kino neeksistē arī krievu un latviešu attiecības. Ir tik daudz kā, ko kino izliekas neredzam...
Vai ir kāda metode, kā triekt dzīvē?
Studentiem bija uzdevums adaptēt klasisku filmu sižetus, izmantojot mūsdienu Latvijas un Igaunijas materiālu. Pieeja - filmu jāveido dzimtajā valodā un tur, kur režisors orientējās vidē, raksturos. Protams, filmām ir jābūt angļu subtitriem, jo mēs esam angļu valodīga skola. Prasīju studentiem adaptēt amerikāņu filmu sižetu Latvijas realitātē, itāļu filmu sižetu Latvijas tagadnē - rezultāti ir ļoti interesanti. Piemēram, neoreālisma šedevru Velosipēdu zagļi (1948, rež.V.de Sika). Dota situācija - jānozog, lai izdzīvotu. Vai Aizliegtās spēles (1952, rež. R.Klemāns), kurā bāreni no bērnu nama ieved jaunā ģimenē. Tādu filmu - par bērnu, kuru paņem no bērnu nama, var filmēt arī Latvijā. Tā ir iespēja saprast, kā veidot stāstu, scenāriju. Glezniecība taču gadsimtiem ilgi interpretēja vienus un tos pašus Bībeles sižetus.
Vai pazīstat latviešu kino kontekstu? Esat redzējis Rīgas sargus?
Neesmu gan, taču fakts, ka pēc ilga laika ir uzņemta filma ar lielu budžetu, sarežģītiem efektiem, kas kļuvusi par notikumu, vien ir pozitīvi vērtējams, pat ja pret tās mākslinieciskajām kvalitātēm rodas iebildumi. Bija nepieciešams Latvijas skatītājam likt aiziet uz kinoteātri. Šāda veida produkti ir atbalstāmi, taču tikpat atbalstāms ir arī autorkino, Jēdzīgs balanss starp filmu masām un filmu mākslas attīstības vārdā ir tas modelis, pie kura vajadzētu pieturēties Latvijas kino finansētājiem. To, starp citu, dara arī Holivudā - katrai no lielajām studijām ir gan milzu produkcijas, gan nelielas studijas, kurā finansē autorkino - izmeklētākas, provokatīvākas filmas. Svarīgi, lai visa veida filmām būtu tiesības uz eksistenci. Būtiski ir arī tas, lai pieticīga budžeta filma atnesu pieticīgu peļņu, bet liela budžeta filma pelnītu. Kaut Latvija un Igaunija ir tik mazas valstis, ka par kino peļņu un pat par filmu budžetu atpelnīšanu ir gandrīz neiespējami runāt. Taču kino šajās valstīs ir būtisks kultūrpolitisks, arī kultūras tradīcijas turpināšanas uzdevums. Un panākumi ir iespējami - gan Latvijā, gan izejot uz Eiropas festivāliem un, iespējams, plašāku Eiropas skatītāju.
Svarīgi, lai latviešu un igauņu filmas būtu profesionāli kvalitatīvas, lai tajās būtu jūtama skola.
Varbūt BMF palīdzēs arī igauņu un Latviešu filmu koprodukcijām...
Šīs attiecības gan jau tagad ir apsveicami labas. Tomēr arī mūsu kino skola ļaus šo apriti padarīt ciešāku. Latviešu un igauņu kultūras tomēr ir ļoti atšķirīgas - to var just gan veidā, kā tiek risinātas problēmas, gan humora izjūtā. Latviešu un igauņu komēdijas ir ļoti atšķirīgas. Uzskatu, ka, studējot kino, ir svarīga daudznacionāla studentu buķete. Šī iemesla dēļ mēs arī Ņujorkā apzināti komplektējam ļoti dažādu studentu sastāvu - studenti no Āzijas, Latīņamerikas, Eiropas. Mums nereti pārmet, kāpēc mēs to darām. Atbildam, kultūras apmaiņa piešķir jaunu kvalitāti.
Jūs atgriežaties Ņujorkā…
Man šķiet, ka mana izvēle atgriezties Ņujorkā ir pareiza. Ja būs piedāvājumi - vadīšu seminārus Igaunijā, Latvijā.
Vai divi pēdējie jums ir bijuši labi gadi?
Man bija interesanti studenti, un Tallinas filharmonijā mēdz būt labi koncerti.
Kas notiks ar Tallinas kino skolu, jums aizejot?
Noteikti runāšu ar cilvēku, kas nāks manā vietā, kad būs atrasts kandidāts. Taču domāju, ka jebkurš, kurš uzņemsies skolas vadību, to pārformulēs atbilstoši savai izpratnei par kino apmācību. Mani principi bija ielikt profesionālos pamatus, orientēt studentus uz dokumentalitāti - reālo pieredzi - un intensīvu darbu. Cits varbūt būvēs skolu citādi, kaut uzskatu, ka tagadējais modelis ir optimāls. Gaidīšu, kad varēs redzēt šo divu gadu rezultātus jauno režisoru filmās.
***
Boriss Frumins
- Režisors, režijas profesors Ņujorkas universitātē.
- Dzimis 1947.gadā Rīgā 1962.
- 1967.g operatora asistents Rīgas kinostudijā 1967.
- 1972.g. studijas VGIK, S.Gerasimova klasē režijas prakse G.Kozinceva filmā Karalis Līrs
- Filmas: Skolas direktora dienasgrāmata (1975), studija Ļenfilm
- Ģimenes melodrāma (1976), Rīgas kinostudija
- Jaunības kļūdas (1978), Ļenfilm; pabeigta 1989.gadā.
- Pēc filmas Jaunības kļūdas aizlieguma 1978.gadā emigrē uz ASV.
- Pasniedz Ņujorkas universitātes Tiša mākslu skolā
- 2006-2008. Vada Baltijas mediju skolu Tallinā (BMF)