Kopš Londonas olimpiskajām spēlēm un draiskā gega ar Džeimsu Bondu un karalieni, īpaši viņas ekstravagantā "izlēciena" ar izpletni, režisors Denijs Boils ir pietuvinājies ne tikai kinocienītājiem, bet arī sporta karsējiem. Iespējams, tā ir augstākā pilotāža, uz kuru jātiecas katram māksliniekam, tā mazinot "kompleksus", ka lokālajā vidē iecienītajā opozīcijā – māksla pret sportu – vienmēr uzvarēs sports. Piedodiet, tas joks, jo lieki atgādināt, ka Denijs Boils ar 2008. gada Graustu miljonāra astoņiem Oskariem un pašam savu – par labāko režiju – ir viens no spēcīgākajiem britu režisoriem. Arī viņa jaunākais darbs Transā, kas tapis kā Eiropas projekts, vēlreiz atgādina par Denija Boila režijas rokraksta vitalitāti un oriģinalitāti. Un tā viņam piemitusi kopš laika gala – kopš divām 90. gadu vidū tapušajām filmām Seklais kaps/Shallow Grave (1994) un Vilcienu skaitīšana/Trainspotting (1996), kas krāšņi apliecināja Denija Boila vājības un stihijas – pirmkārt, pārliecību, ka kino nav realitātes vergs un kautrīgs spogulis, bet gan medijs, kas elastīgi pakļaujas realitātes transformācijai. Narkotikas bija Trainspotting varoņu kaislība, atkarība un arī tas "destruktīvais filtrs", kas ļāva režisoram vizuāli deformēt pasauli, šķietami skatītu varoņu, bet ieraudzītu skatītāju acīm. Jāpiefiksē, ka kopš Boila karjeras sākuma pasaules deformācija, varoņu apziņas transformācija un sekojoši vizuāla, spilgta kinovaloda (attēls, montāža) ir viņa filmu spēks un pievilcīgākā atrakcija.
Ditas Rietumas rakstu par Denija Boila filmu Transā un sarunu ar režisoru lasi 18. aprīļa KDi!