Dibinās Nacionālās rakstniecības atbalsta fondu

Lieliski! Rakstnieki, vismaz uz brīdi atslogoti no dienišķās maizes rūpēm, beidzot varēs radīt daudzmaz fundamentālus darbus pašcieņai pieņemamos apstākļos, nevis strādāt fragmentēti uz izmisuma un izdzīvošanas robežas.

Man prieks par šo Edvīna Raupa teikumu: "Visvairāk mums, latviešiem, jādomā par šodienu, nevis jāatceras slikta vai laba pagātne un nevis jācer uz nākotni.” Te nav pretrunas. Tas nav aicinājums aizmirst vai nedomāt par sekām. Te ir vārds „visvairāk”. Tas ir šodienas akcents. Ja mēs vērtīgi nodzīvosim šo te dienu, tas paildzinās gan Latvijas valsts, gan katra tās iedzīvotāja darbīgo mūžu. Gribu akcentēt arī spēcīgu un pareizu latviešu valodu . Ar to domāju teikuma daļu „nevis jāatceras slikta vai laba pagātne”. Ievērojiet, ka dzejnieks nesaka „jāatceras sliktu vai labu pagātni”, kā diemžēl arī daudzi kultūras cilvēki šobrīd sākuši teikt. Šajā gadījumā vajadzības izteiksmē ir jālieto nominatīvs, nevis akuzatīvs („akuzatīvu”) , lai arī kā latvieši gribējuši uzdot vēlamo par esošo un izlikties neredzam brāķi – gluži kā citās jomās. Tā ir lingvistiski filozofiska nianse, vai ne tā? Vispirms, pamats –nominatīvs un tikai tad pārējie locījumi. Tam ir tiešs sakars ar jaundibināmo fondu – cerams, vienu no pamatiem literatūras un valodas stiprināšanai. Mums ir jādara darbs, nevis „darbu”, un pie viena jāievēl labi valsts darbinieki, nevis „darbiniekus”. Cita lieta, ka šajā teikumā „nevis jācer uz nākotni” vietā labskanīgāk un pareizāk būtu „vai jācer uz nākotni”. Taču pieņemu, ka teikums teikts mutiski, un tad jau tas vairāk redaktora ziņā.