No 12. līdz 21. septembrim Rīgas Kongresu namā, kinoteātros Splendid Palace un Forum Cinemas notiks kinofestivāls Baltijas pērle. Vairāk nekā 60 filmu piedāvājumā ir gan nezūdošas klasikas vērtības, gan īpaši kinematogrāfiski retumi, gan plaša aktuālā kinoprocesa panorāma un prestižos forumos – Kannās, Venēcijā un citur – godalgotas filmas.
Pilna programma un seansu saraksts – www.balticpearl.lv
Ardievas valodai 3D/Ad ieu au langage ****
Režisors Žans Liks Godārs
Pirms sekoju spēles noteikumiem (ieteikt tikai piecas filmas!), tikai dažas piebildes. Iespējams, pirmo gadu Baltijas pērles programma šķiet visai rimta, pārāk rimta. Līdzās klasikai, ko var un vajag skatīties vienmēr, ir gan šā gada Kannu kinofestivālā ar Zelta palmas zaru kronētā turku režisora Nūri Bilges Džeilana, manuprāt, pārvērtētā filma Ziemas sapnis, gan jaunums no Vudija Allena – Burvestība mēnessgaismā, gan vēl šis tas, tomēr festivāla pamatmasu veido filmas, kurās ir maz mākslas izaicinājuma un neprognozējamības. Kaut – stop! – to nevar teikt par 60. gadu Francijas jaunā viļņa klasiķa Žana Lika Godāra filmu Ardievas valodai. Arī tā ir filma no šāgada Kannu repertuāra, kas apliecina, ka viens no visu laiku radikālākajiem režisoriem – gan kinovalodas, gan pēcāk arī savu idejisko uzskatu ziņā – nav zaudējis formu 83 gadu vecumā. Ja atminaties Godāra šedevru Līdz pēdējam elpas vilcienam (1960) – vienu no pirmajām jaunā viļņa filmām, modernisma iemiesojumu –, tad Ardievas valodai ir jāredz. Kaut vai kā Godāra spīta un pārliecības apliecinājums, ka kino valoda (kino naratīvs) var būt sarežģīts rēbuss un, ja gribat, semiotisks labirints. Tikpat būtisks kā aktieru darbs filmā ir grafiskās zīmes, uzraksti, lozungi, vēstījuma fragmentārisms. Ardievas valodai ir viena no izaicinošākajām Baltijas pērles programmas filmām, tāda tā bija arī Kannu festivāla konkursā.
Karte uz zvaigznēm/Maps to the Stars ****
Režisors Deivids Kronenbergs
Vēl viens Kannu konkursa programmas elements – burvīga un pārliecinoši indīga paskvila par Holivudas tikumiem un likumiem. Deivids Kronenbergs ir viens no spilgtākajiem, oriģinālākajiem savas paaudzes Ziemeļamerikas režisoriem, kurš savulaik aizrāvās ar miesas mutāciju pētījumiem un eksperimentēja ar izsmalcināti "perversām" un jēdzieniski blīvām šausmu žanra filmām. Kartē uz zvaigznēm šausmas ir visai reālistiskas, ar Holivudas glamūra piešprici – filmas varoņi ir pusmūža aktrise (Džūliana Mūra par šo lomu Kannās saņēma labākās aktrises balvu), šoferis, kurš vienlaikus ir multimediāls talants, protams, lielās slavas gaidās (Roberts Petinsons), šo stāstu centrē ar sava bērna karjeru apmāts kinopasaulei piederīgo pāris (Džons Kjūsaks un Olīvija Viljamsa) ar pabaigu skeletu skapī. Režisors Deivids Kronenbergs filmā ir gan atraktīvs, gan nešpetns, pievienojot vēl vienu ļoti cienījamu darbu to filmu virknei, kas vivisecē sapņu fabrikai piederīgo kaislības un, protams, eleganti vīpsnā arī par botulīna un glamūra citadeli, kur visam un visiem ir cena.
Mīlēt, dzert un dziedāt/Aimer, boire et chanter ****
Režisors Alēns Renē
Franču kinoklasiķa Alēna Renē filma ir darbs ar lielu Eiropas festivālu pieredzi. Berlīnes festivālā šā gada februārī filma saņēma vienu no balvām – par "jauneklīgumu un kreativitāti". Pārsteidzoši – zinot, ka Alēns Renē ir viens no cienījamākajiem XX gadsimta Francijas režisoriem, kurš kino ienāca 50.–60. gadu mijā. (Viņa filma Pērn Marienbādē (1961) ir viens no sarežģītākajiem un neatminamākajiem darbiem visā kinovēsturē.) Atšķirībā no sava kolēģa Godāra Renē mūža otrajā pusē vairs neaizrāvās ar piņķerīgiem eksperimentiem – viņa filmas bija kļuvušas ikdienišķākas, saprotamākas. Taču Mīlēt, dzert un dziedāt meistara mūža nogales kontekstā ir gan drosmīgs, gan neparasts darbs. Tā ir stilizēta spēle par padzīvojušiem provinciāļiem, kuri aizraujas ar intrigām un amatierteātri. Visa filmas darbība apzināti tiek izspēlēta teatrālās, kliedzoši neveiklās butaforijās. Alēns Renē atļaujas filmas varoņu hobiju – provinciālu amatierteātri – padarīt par savas filmas stilistiku. Vai tas ir asprātīgi vai neciešami – kritiķu viedokļi par filmu dalījās, taču pats Alēns Renē, kurš 91 gada vecumā devās mūžībā dažas nedēļas pēc Berlīnes kinofestivāla izskaņas, ir atvadījies ar spilgtu darbu.
Uzmācīgie ritmi/Cadences obstinées **
Režisore Fanija Ardāna
Šī ir filma, no kuras es ieteiktu izvairīties. Protams, ja vien jūs neesat dedzīgs franču aktrises Fanijas Ardānas cienītājs. Viņa ir XX gadsimta leģenda – skaista sieviete, viena no režisora Fransuā Trifo mūzām un aktrisēm. Pirms vairākiem gadiem Ardāna sāka režisēt un dara to ar pārspīlētu nopietnību. Viņas otrais "kucēns" – filma Uzmācīgie ritmi – ir mokoša melodrāma, kurā režisore seko jaunas, talantīgas čellistes dvēseles ciešanu un ģimenes krīzei. Novārtā pamestā mūziķes karjera, garlaikotas mājsaimnieces statuss un vīra būvinženiera darba problēmas abu attiecības padara nejēdzīgas, histēriskas. Tikai diez vai režisore ir iedomājusies, ka šajā ģimenes histēriju kakofonijā simpātiskāku iespaidu rada aizņemtais vīrs, nevis čelliste mājsaimniece, kura plosās kā dulna fūrija. Itāļu šausmu žanra klasiķa Dario Ardžento meita Azija Ardžento lomā ārdās visai pašmērķīgi, empātiju viņas varone neizraisa, turklāt aktrise vizuāli ir satērpta un sagrimēta, lai maksimāli atgādinātu... pašu Faniju Ardānu. Tādas dīvainas identitātes spēles un visai mokošs rezultāts.
Borgmans/Borgman ****
Režisors Alekss van Varmerdams
Filma no 2013. gada Kannu kinofestivāla konkursa programmas ir līdz galam nenovērtēta un totāli politnekorekta. Tā nav saņēmusi dižas balvas visdrīzāk tajā iekodētās melnās ironijas un cinisma dēļ. Nīderlandes režisors Alekss van Varmerdams, kuru, iespējams, atceraties kā vienu no kinoforuma Arsenāls zvaigznēm (filmas Ābels, Kleita u. c.), ir sasniedzis rafinētas meistarības virsotnes. Sižets par dīvainiem, slepkavnieciskiem tipiem, kas filmas sākumā izlien no bedrēm un pamazām ieņem pārtikušas ģimenes namu, iznīdējot, noslepkavojot tā īstos saimniekus, var būt tulkojams dažādi. Gan kā baisa drāma, kurā svešie ar primitīvu spēku izsvēpē, izslaktē par viņiem "pārākos" – inteliģentākos, situētākos –, gan arī kā līdzība par Eiropas likteni, kas konfrontējas ar "svešajiem". Alekss van Varmerdams vienmēr ir bijis estēts un smalks stilists, un pat šajā šermuļus raisošajā stāstā par bedru cilvēku invāziju un to sēto postu viņš demonstrē sev raksturīgo stilu – garas epizodes, estētisku, smalku attēlu, kas vēl jo vairāk kontrastē ar tām mēmajām šausmām, kas sarīko savādi ļautiņi, kas izrausušies no bedrēm.