Festivāla nosaukums Monta. Tu. Monta. Es. apspēlē Montas Kromas (1919–1994) spilgtāko un nozīmīgāko dzejas krājumu Lūpas. Tu. Lūpas. Es. (1970), kas savu piederību lasītāja sapratnei piedzīvo pusgadsimtu vēlāk – mūsdienās –, rosinot izcelt gaismā un no jauna atklāt savdabīgās intīmās un autobiogrāfiskās mīlas liriķes un urbānās Rīgas dzejnieces Montas Kromas daiļradi. Festivālu organizē literatūras un filosofijas interneta žurnāls Punctum.
KDi intervē gleznotāju Helēnu Heinrihsoni, kura, lai gan pārstāv citu paaudzi, lielu dzīves daļu ir pavadījusi cieši līdzās Montai Kromai: kad Monta Kroma paliek bez vecākiem, Helēnas Heinrihsones vecāmāte savas meitas klasesbiedreni Montu pieņem pie sevis. Savukārt dzejnieks un literatūrzinātnieks Ronalds Briedis un dzejnieks un grupas Zāle mūziķis Pēteris Draguns ir pētījuši Montas Kromas daiļradi un personību un piedalās festivāla notikumos un publikācijās.
Tu biji viens no pirmajiem, kurš reabilitēja interesi par Montu Kromu.
Tā varētu sanākt. 2004. gadā es aizstāvēju bakalaura darbu, kura tēma bija Montas Kromas dzeja un personība. Monta Kroma bija ārkārtīgi savdabīga personība – komuniste jau no Latvijas laikiem, rakstījusi dzejoļus par pionieriem, rakstījusi dzejoļus par kolhozniekiem, par kara takām, par neskarto zemju tālajiem apvāršņiem – tāda ideoloģiski pareiza dzejniece. Un tad notiek kaut kas, kura rezultātā nomainās visa poētika, – viņa sāk rakstīt par intīmām lietām, par ļoti personīgām sajūtām, par juteklisko elementu attiecībās. Tolaik tas nebija ļoti izplatīti. Man likās svarīgi uzzināt, kas ir noticis, kādas ir tās likumsakarības, kas novedušas pie šāda lūzuma.
Kādi bija secinājumi?
Šis lūzums netapa tukšā vietā. Paradigmas maiņa zināmā mērā iezīmējas arī agrākajos darbos, jo īpaši poēmā par neskartajām zemēm un jauno zemju apgūšanu, un, protams, savu lomu nospēlējusi privātā dzīve un attiecības. Es pārliecinājos, ka šis lūzums ārējam vērotājam varētu šķist pārāk krass, taču pāreja ir diezgan loģiska. Savā pētījumā es biju savilcis kopā visu viņas dzīves gājumu un ietekmes.
Vēl viena lieta, kāpēc man bija interesanti Montu pētīt, – jaunam literātam ir diezgan cerīgi pētīt dažādus modernisma elementus vecākas paaudzes dzejniekos, jo tas iedod pārliecību, ka mainīties var vienmēr. Tā ir laba sajūta, ko var Montas dzīves gājumā smelties. Nav tā, ka trakajos pusaudža gados tu saceri ģeniālas lietas un savu esi pateicis. Šis ir viens no aspektiem, kas mani fascinēja.
Par Montu saka – viņa ir pilsētas un mīlas dzejniece. Kas viņa ir tev? Varbūt ir vēl kāda šķautne?
Man viņa ir dzejniece fēnikss. Tas, ka tā ir mīlas dzeja un pilsētas dzeja, vairāk ir saistīts ar pašas Montas poētiku, ar mīlestību pret "tuvplāniem" (Montas Kromas dzejoļu krājums Tuvplānā (1966) – I. Ž.) un detaļām. Attiecīgi, ja dzejniece dzīvo pilsētā, pilsēta arī kļūst par poētisku eksperimentu lauku, to var lieliski redzēt viņas dzejā – tie ir eksperimenti, tās nav deklarācijas par Rīgas rajoniem. Tā vairāk ir dzīves elpas izjūta, pilsētas krāsu, trokšņu, autobusu, tveices... – šo ikdienišķo elementu gūzma, kas nāk ārā no viņas dzejas. Un iekavas! Montas dzeja nav nošķirama no iekavām, viņa tās lieto nemitīgi.
Kas cilvēkus uzrunā Montas Kromas dzejā?
Pirmkārt, tā ir drosme. Tā ir atklātība. Arī novatorisms izteiksmes līdzekļos. Drosme pacelties pāri ideoloģiskiem uzstādījumiem, pacelties pāri pašai sev, galvas noliekšana sistēmas priekšā – tā visa ir liela drosme.
Kāda ir tava loma festivālā Monta. Tu. Monta. Es.?
24. maijā piedalīšos gan diskusijā par Montu Kromu, gan dzejkoncertā Rīgas cirkā, kuram es ar grupu Zāle esmu sagatavojis muzikālu priekšnesumu. No dzejoļa Divdaļīgs dzejolis: Dialogs. Monologs., kuru izvēlējos kompozīcijai, esmu paņēmis esenci. Kad es darbojos ar šo tekstu, man tas atgādināja scenāriju vai videoklipu, kur teksts iekavās pilda vizuālu lomu un nav izdziedams, nav domāts mūzikai.
Ja Monta dzīvotu mūsdienās, visticamāk, viņa nodarbotos ar videomākslu. Viņas izteiksmes līdzekļi ir vairākās kārtās, ko var šķēlēt un šķēlēt, baudīt un baudīt, un tur vienmēr kaut kas atradīsies. Monta ar savu daiļradi noteikti ietekmē un dod impulsu jaunajiem autoriem, jaunajiem prātiem, jo viņas dzejoļi ir interesanti, krāsaini un neierasti. Mūsdienu estētiskajās paradigmās Monta ierakstās diezgan labi.
Savukārt festivāla izdevumam Monta Kroma. Re: esmu uzrakstījis vienu dzejoli par apmēram pusotru Montas dzejoli. Man personīgi bija vērtīgi atkal atgriezties pie Montas dzejas jau kā dzejniekam, jau kā sarunu biedram vai oponentam, jo līdz šim es tomēr vairāk biju pievērsies faktiem un interpretācijām. Šāds krājums ir labs un svarīgs, un tas ir arī veids, kā šo tradīciju nest tālāk, rūpēties par pēctecību un ilgstamību.
Šie Montas dzejoļi, ko izmantoju mūzikai un savam dzejolim, pavēra man tādu dimensiju, ko līdz tam nebiju šķetinājis, – tā ir kosmiskas vientulības tēma. Bet šī kosmiskā vientulība ir gana piepildīta. Iespējams, tas ir saistīts arī ar Montas pašas izpratni par mīlas lietām – mīlestības vārdā Monta bija gatava uz ļoti daudz ko, viņa nebija emancipēta feministiska būtne. Man patīk doma, ka mēs dzīvojam Montas nākotnē, mēs esam elementi no tā laika, par kuru Montai Kromai nebija nekāda priekšstata, kā par viņu domās.
No tāda skatpunkta raugoties, mēs esam tādi futūristiski. Arī šajā futūrismā un nākotnes ainās, kuras redzam mēs, bet nevaram līdz galam iedomāties, jūtas, attiecības, mīlestība, vientulība, visticamāk, nepazudīs. Tas viss ir klātesošs un iegūst mūžīgu vērtību. Bet tas varbūt nav īstais vārds, jo "mūžīgs" nozīmē kaut ko pastāvīgu, nevis mainīgu. Taču mīlestība ir ļoti mainīga – te tā ir, te nav mūžīga, te kļūst tik irstoša un gaisīga, ka liekas, ka mīlestības kā tādas nav vispār. Mīlestības attiecības nezaudē un acīmredzot arī nezaudēs savu nozīmi.
Monta savā laikā nebija viena no centrālajām dzejniecēm. Kā viņa reaģētu uz šo lielo interesi par viņas daiļradi?
Dzīve partijas ēnā un kompartijas diktatūras apstākļos uzliek zināmus ierobežojumus, kā dzejnieks par sevi domā. Dzejnieka paštēls tajos laikos un šajos laikos ir kā diena pret nakti, jo lielajiem atzītajiem dzejniekiem bija tirāžas, bija lasītāji, fanes... Dzejnieka statuss viņus padarīja par kaut kādā mērā izredzētajiem attiecībā pret pārējo tautu. Man šķiet, ka Montas tēls par sevi kā par dzejnieci ir daudz tuvāks mūsdienu apstākļiem, kad ir jācīnās par visu. Viņa tolaik nebija dzejas grandmadāma.
Interviju ar gleznotāju Helēnu Heinrihsoni lasiet šeit.
Interviju ar dzejnieku un literatūrzinātnieku Ronaldu Briedi lasiet šeit.
Nepalaidiet garām!
Festivāla Monta. Tu. Monta. Es. notikumi šonedēļ:
Pastaiga ar pieturvietām Montas nakts
24.05. 17.30–23.00
Uz notikumu vietām pavada dzejnieks Kārlis Vērdiņš, arhitekts un publicists Vents Vīnbergs un dzejnieks un literatūrzinātnieks Ronalds Briedis
Saruna Kā Monta kļuva moderna?
24.05. 17.30–18.30 Viesnīca Europa Royal Riga (Krišjāņa Barona iela 12)
Sarunu vada dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Piedalās gleznotāja, Montas Kromas grāmatu ilustrāciju autore un tuva draudzene Helēna Heinrihsone, dzejnieks un literatūrzinātnieks Ronalds Briedis, dzejnieks Pēteris Draguns
Grāmatas Monta Kroma. Re: prezentācija
24.05. 19.00–20.30 Raiņa un Aspazijas māja (Baznīcas iela 30)
Dzejas krājumā Monta Kroma. Re: apkopoti īpaši izdevumam radīti 23 mūsdienu dzejnieku darbi, kas veidoti kā atbilde, versija, parafrāze par Montas Kromas dzeju. Krājumā iekļauti arī Montas Kromas dzejoļi, kas iedvesmojuši mūsdienu autorus
Montai Kromai veltīts dzejkoncerts
24.05. 21.00–22.00 Rīgas cirks (Merķeļa iela 4)
Režisores Māras Ķimeles veidots dzejkoncerts. Piedalās aktieri Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Jana Čivžele, mūziķi Alise Joste, Arturs Skutelis, grupas Sigma, Zāle, Ezeri, JUUK
Performance Montas Kromas dzejas topogrāfijā
25.05. 12.00, 15.00, 19.00
Performanču mākslinieces Signes Valtiņas un skaņu mākslinieka Maksima Šenteļeva interaktīvā izrāde ļauj ieraudzīt Montas Kromas dzeju Rīgas ielās. Pieteikšanās: [email protected] (vietu skaits ierobežots)