"…simtu četrdesmit astoņi, simtu četrdesmit deviņi!" Rainis varonīgi nopūtās un atlaida rokas no vingrošanas stieņa. Dzimšanas dienās viņš nekad nebija ļāvis sevi sēdināt uz krēsla un mest gaisā. Kad nevar celt citus, ir jāceļas pašam! "Tu kļūsti arvien pievilcīgāks!" no piepūles mazliet sagurušo un pārdomās iegrimušo Raini iztraucēja Aspazija. "Tas – pateicoties dzejai," viņai atjokoja Rainis. Pēkšņi abu sarunu pārtrauca patīkami satraukta murdoņa no ielas. Ļaudis bariem bija iznākuši laukā un apņēmīgi devās uz priekšu – Esplanādes virzienā. "Positivus?" izbrīnīti novilka Aspazija. "Nē, Elziņ, tās taču Dzejas dienas!" lepni atbildēja Rainis.
Rīkotāji Dzejas dienas 2014, kas līdz 18. septembrim notiks Rīgā un visā Latvijā, reklamē kā šī rudens pievilcīgāko festivālu. "Atļauj dzejai sevi pievilkt!" bija pēdējais, ko vēl dzirdēja Aspazija, sākot skriet līdzi pūlim.
Pēdējos astoņus gadus konceptuāli un metodiski Ingas Bodnarjukas vadībā Rakstnieku savienības rīkotās Dzejas dienas ir mēģināts padarīt "atraktīvākas" un izkustināt Raini no viņa pieminekļa smagnējības un dzejas obligātuma. Vai tas jau nav novedis pie karikatūras vai Ilo kunga no kinokomēdijas – cits jautājums. Te viņš peldkostīmā brauc ar divriteni, te pievelkas pie stieņa zem Vanšu tilta vantīm kā šogad. Jānis Rokpelnis atgādina, ka Dzejas dienas radās padomju gados (pirmās – 1965. gadā toreizējā Komunāru laukumā), kad Rainis, kā raksturīgi visiem totalitārajiem režīmiem – izcelt tikai vienu mākslinieku, komponistu, vadoni –, tika padarīts par vienīgo dzejnieku. Rokpelnis atceras no skolas gadiem 50. gados: "Ja man kas nepatika, tad tas bija Rainis. Viņš bija padarīts par seklu, plakanu un muļķīgu dzejnieku." Šķiet, Raiņa vadonības pretreakcijas laiks ir pagājis, un jaunā paaudze, pēc sirds patikas izrotaļājusies ar Raiņa vizuālo tēlu, šogad atkal dod iespēju skanēt viņa darbiem. "Man par to ir prieks. Es pats piedalīšos un lasīšu Esplanādē to Raiņa dzeju, kas man patīk un kas parāda neakcentētas tendences viņā tieši kā XX gadsimta, nevis XIX gadsimta dzejniekā," stāsta Jānis Rokpelnis.
Nekāda sakara ar dzeju
Vai un kā jums personīgi ir nepieciešamas Dzejas dienas? Uz KDi jautājumu dzejnieks, literatūrkritiķis, atdzejotājs un publicists Leons Briedis atbild godīgi: "Nav jau patiesībā…" Līdzīgi kā dzejnieks Jānis Peters savā jaunākajā dzejolī, Leons Briedis saka: "Dzejas dienas man ir visu gadu. Iedomājieties, ja būtu tādas īpašas sētnieku dienas."
L. Briedim šogad pavasarī Jāņa Rozes apgādā iznāca dzejas krājums Rīta rūsa, savukārt 2013. gada pavasarī – izdevniecībā Neputns – vizuālie dzejoļi Mariagrammas un L. Brieža sastādītā Spāņu dzejas antoloģija. XX gs. L. Briedis nevēlas izklausīties ļoti rezignēts vai pārmetošs, bet viņš neslēpj, ka laikmetīgo Dzejas dienu norises Rīgā ir "ļoti formalizējušās un kļuvušas neizprotamas". Viņu skumdina, ka būs izaugušas vairākas paaudzes, kuras domā, ka dzeja ir kņada, ballīte, velobrauciens. "Tas viss ir ļoti skaisti un jauki. Iespējams, ja es būtu piecpadsmit gadu jaunāks, pats kāptu uz velosipēda un aizbrauktu uz Esplanādi, varbūt pat pliks… Bet tam visam nav pilnīgi nekāda sakara ar dzeju." Metaforās runājot, L. Briedis labāk grib palikt tur, kur ir mārks, nevis postmodernais džakuzi. "Dzeja tomēr iet pussolīti pa priekšu, rāda, sauc, stāsta, aicina. Dzeja kaut ko dara ar cilvēka dvēseli," – dzejnieks uzskata, ka troksnis un jezga ir pārāk liela, lai cilvēks spētu palikt aci pret aci ar dzeju un pats ar sevi – "savām šaubām, prieku, izmisumu". Viņam gan Dzejas dienās, gan kultūras izpausmēs kopumā pietrūkst metafiziskās dimensijas, taču tik un tā Dzejas dienas esot jārīko. Tas esot labāk, nekā aizmirst dzeju pavisam: "Varbūt kādā jaunā cilvēkā iesējas intereses, ziņkāres, varbūt pat cerības stariņš." Viņš pats Dzejas dienās esot iekļauts tikai sarīkojumos ārpus Rīgas. Leonu Briedi tas nesarūgtina: "Es braukšu uz Madonu, Liepāju – pretim dzīvei. Redzēšu jūru."
Rupenheite nomaina Visuma centru
"Lai dara, kā grib, jo raibāk, jo labāk, citādi pie jauniem lasītājiem netikt," apzinās dzejnieks Jānis Rokpelnis. Dzejas dienu laikā 5. septembrī plkst. 18 izdevniecībā Neputns (Tērbatas 49/51) notiks Rokpeļņa sumināšana. Bilingvālajā Samta sērijā iznāks 50 Rokpeļņa dzejoļu. Savukārt 6. septembrī plkst. 18 J. Akuratera muzejā notiks Literārās akadēmijas J. Rokpeļņa dzejas meistardarbnīcas studentu lasījumi Nakts. Nenoteikts mirdzums. "Dzejas mākslai vienmēr ir bijis visai šaurs cienītāju un sapratēju loks. Tā ir tā īpatnība," – daudzus gadus strādājot par redaktoru un vadot meistardarbnīcas, Rokpelnis ievērojis, ka pat 90 procentu dzejnieku nelasot citu autoru dzeju. Tāpēc, viņaprāt, ir nepieciešams vairot dzejas pievilcību tajos, kas vēl nav tai pievilkušies. "Dzejas dienām ir jābūt laikmetīgām un laikmeta garā ieturētām," uzskata J. Rokpelnis. Senāk laiks nepieļāva nekādas "izdarības ar Raini", savukārt tagad tas mentāli iekļaujas visos jaunākās paaudzes trendos un meinstrīmos. "Kādam tas var patikt, kādam – ne, tā tas būs vienmēr." Kopumā Jānis Rokpelnis ir pārliecināts, ka "latvieši ir ne tikai izcila, dižena mūzikas tauta, bet arī izcilu un ģeniālu dzejnieku tauta".
22. septembrī plkst. 18 peldošajā galerijā un mākslas centrā Noass (AB dambis 2) notiks dzejnieces Ievas Rupenheites jaunā krājuma nepāriet (izdevniecība Neputns) atvēršana. Viņa piedalīsies arī Latviešu dzejas maratonā pie Raiņa pieminekļa 11. septembrī. "Neesmu gan īstais cilvēks, kam vaicāt par dzejas lasīšanu plašai auditorijai," saka I. Rupenheite. "Tomēr, ja grāmata iznākusi, šķita muļķīgi līst zem galda un pēc tam pīkstēt, ka neviens nezina. Tas ir zināms pienākums." Kā grūtāko, lasot dzeju "lielu pūļu priekšā", Ieva Rupenheite iztēlojas "ļoti jūtīgo dzejoļu" likteni – vai tie būs uztverami? Tāpēc viņa ir gatava dzejoļus izvēlēties spontāni pēc attiecīgā mirkļa noskaņas. Ar ko nepāriet atšķiras no iepriekšējiem diviem krājumiem? "Nu, cilvēks kļuvis vecāks," smejas Ieva. Varbūt lasītājiem šķitīs citādi, bet pašraksturojumā – viņa šajos septiņos gados rakstītajos dzejoļos ir "nomainījusi Visuma centru – no sevis uz citiem". Vai Rainim jābūt nemainīgam Dzejas dienu simbolam, un kādas ir viņas attiecības ar… "Nu kādas var būt attiecības ar ikonu," pārtrauc dzejniece. Rainis viņai esot labā atmiņā no vidusskolas, kur bijuši ļoti labi literatūras skolotāji un kopīgi lasījuši Tālas noskaņas zilā vakarā. "Bet šodien es mānītos, ja teiktu, ka pārlasu Raiņa dzeju," saka Ieva Rupenheite.
Meditācija un dzejcīņa
Dzejas dienas jau sākušās vakar, 3. septembrī, ar ieskaņas pasākumu Iemūrēšana putna miegā, kurā skanēja dzeja no Ineses Zanderes jaunā krājuma putna miegā un libreta topošajai Ērika Ešenvalda operai Iemūrētie. 4. septembrī plkst. 19.30 pie Nacionālās bibliotēkas ikviens varēja atklāt Dzejas dienas, piedaloties Poētiskajā velobraucienā. Brauciens virzijās uz Esplanādi, simboliski savienojot Latvijas literatūrai nozīmīgas vietas. Dzejas dienu programma līdz 18. septembrim šogad ir daudzveidīga un pārdomāti adresēta dažādām gaumēm un izpratnei par to, kas ir dzeja un kā tai pievilkties. Netrūks gan jaunākajā paaudzē iecienītā Ceļojuma ar dzejniekiem (13. septembrī, pulcēšanās plkst. 12 Zemitāna laukumā), gan ārvalstu autoru lasījumu (6., 7. septembrī), gan Orbītas dzejas lasījumu, gan klasiska dzejas vakara Mūsu mātes un tēvi. Mēs. Latvija (15. septembrī plkst. 18 Mazajā ģildē), gan Dzejcīņas (18. septembrī plkst. 19 Trusis KAFE Dzirnavu ielā 43, Rīgā), gan dzejas meditācijas vakara Rāmuma rasa (13. septembrī plkst. 17 Krišjāņa Barona muzejā 4. stāvā).
Tiktāl par oficiālo programmu. Bet, par laimi, neviens nezinām, kur risināsies īstie Dzejas dienu notikumi. Varbūt kaut kur Rucavā, Kolkā, Rēzeknē vai Alūksnē kādā vidusskolā kāda skolotāja literatūras stundā atšķirs, piemēram, Klāva Elsberga grāmatiņu, un vakarā kāds puisis būs atradis īstos vārdus īsziņai: "Es veros tev acīs tik uzmanīgi/ kā futbola turnīra tabulā" – lai nekad vairs nesmīkņātu par dzeju. Un tad būs vienalga, ar kādiem līdzekļiem tas būs noticis – caur troksni vai klusumu.
Jānis Peters. Visu mūžu
Visu mūžu man ir Dzejas dienas —
Vīna gliemezis dzied vientuļš Mežaparkā,
Imants Ziedonis zied rozēs pasta markā.
Visu mūžu man ir Dzejas dienas —
Ojārs Vācietis nu it nemaz nav brālis,
Kas ar viņu baudījis nav sāli.
Visu mūžu man ir Dzejas dienas —
Sudrabkalns ir jaunā dzīvē iekšā,
Prezidijā stumj sev vāzi priekšā.
Visu mūžu man ir Dzejas dienas —
Glāstu pliko pauri Čakam,
Nāve stāv ar izkapti mums blakām.
Visu mūžu man ir Dzejas dienas —
Ziemas septiņas un vasaras mirdz sniegā
Sēkla, ko ir dieviņš sējis Skujeniekā.
Visu mūžu man ir Dzejas dienas —
Iebrauc Ivaski uz brīdi ciemos,
Liktens lemj – nē, vasaros un ziemos.
Visu mūžu man ir Dzejas dienas —
Monta Kroma putekļainā plauktā,
Velga Krile, gadiem nepiesaukta.
Visu mūžu man ir Dzejas dienas —
Cauri Vīnei atgriežas ar vārdu
Ģēnijs viens, ko sauc par Frici Bārdu.
Visu mūžu man ir Dzejas dienas —
Edvarts Virza airē, vējiem vaļā,
Prom pa Sēnu liepulaivā zaļā.
Visu mūžu man ir Dzejas dienas —
Pasmeļ visu Daugavu ar spaini
Pliekšāns kāds, un Šveicē izdzer Rainis.
Visu mūžu man ir Dzejas dienas.
2014
Pilna Dzejas dienu programma: www.dzejasdienas.lv