Tā ir lieliska ideja – izdot Knuta Skujenieka dzejoļu krājumu Lirika un balsis gan satura, gan vizuālajā ziņā tieši tādu, kāds tas izdevniecībā Liesma iznāca 1978. gadā, kā apliecinājumu kvalitātei un vēsturei. Sava veida piemineklis ļoti nozīmīgai grāmatai latviešu literatūrā. Knutam Skujeniekam iznākuši daudzi dzejoļu krājumi, tomēr man vislabākā viņa dzejas grāmata ir un paliek Lirika un balsis – krājuma priekšvārdā raksta dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš. Tā ir maza grāmatiņa – ieliekama vīriešu žakates krūšu iekškabatā, bet ar lielu saturu.
Knuta Skujenieka pirmais publicētais dzejas krājums Lirika un balsis aptver dzeju, kas tapusi laikā starp 1972. un 1977. gadu. Līdzās oriģināldzejai publicēti arī vairāki atdzejojumi – Knuts Skujenieks jau kopš 70. gadu sākuma bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem latviešu atdzejotājiem. Ceļš līdz debijai literatūrā rakstniekam bija smags – nebija iespējams publicēt 60. gados izsūtījuma apstākļos tapušo dzeju, vēl 70. gadu vidū rakstnieks saņēma kritiku par daiļrades neatbilsmi sociālistiskā reālisma kanonam. Šajā kontekstā būtiski atcerēties, ka Knuts Skujenieks tika reabilitēts tikai 1989. gadā.
Atteicās no interpunkcijas
"Tas ir paradokss, bet, izmantodams samērā ierastus poētiskos līdzekļus, Knuts ar šo dzejoļu krājumu reabilitēja un modernizēja liriku. Viņa dzejoļi līdzinās poētiskai meditācijai, kur svarīgu lomu spēlē noklusējumi, pusvārdi, līdz galam nepateiktais, taču dziļi izjustais un pārdzīvotais. Tā ir grāmata, kur skumjas ir priecīgas un vieglas, tā ir grāmata, kur gaume staigā pa jūtu virvi un nenokrīt, tā ir grāmata, kur vārdiem ir negaidītas tikšanās, no kurām dzimst vēl nepieradināti tēli, tā ir grāmata kā nopūta, kā apliecinājums, tā ir grāmata kā vaļsirdīga saruna," krājuma Lirika un balsis nozīmību raksturo Guntars Godiņš. Vairākās intervijās Knuts Skujenieks sevi ir dēvējis par liriķi. Godiņš uzskata, ka precīzāks raksturojums būtu – modernists liriķis.
Šodien, kad interpunkcijas neesamība dzejā ir gluži pašsaprotama, teju obligāta, īpaši izceļams fakts, ka Knuts Skujenieks šajā krājumā neraksturīgi tā laika padomju dzejai atteicās no interpunkcijas, Guntara Godiņa vārdiem runājot, "tādējādi izveidodams tieši viņam raksturīgu pierakstu, kur teksta rindu beigas vai lauzumi spēlē komatu vai punkta lomu, bet tas savukārt padara intonācijas plūdumu viendabību un tīru". Lēģerī uzrakstītais krājums Sēkla sniegā netika cauri cenzūrai un iznāca tikai 1990. gadā, taču Lirika un balsis, pēc ilgas gaidīšanas ieraugot dienas gaismu, radīja apvērsumu attieksmē pret dzeju, parādīja citas dzejas iespējamību. "Tie ir dzejoļi, kuriem toreiz nespēja kaitēt cenzors, tagad – laiks," uzsver Godiņš.