Festivālā “Baltijas pērle” demonstrēs Serdžo Leones filmu “Reiz Amerikā”

Festivālā „Baltijas pērle” tiks demonstrēta diženā režisora pēdējā  un arī slavenākā filma – „Reiz Amerikā” (10. septembrī Rīgas Kongresu namā).Serdžo Leone desmit gadus gatavojās sava grandiozākā darba uzņemšanai. Sešdesmit gadus garajā mūža viņš paguva nofilmēt tikai septiņas ar pusi filmas, tomēr tieši šai bija lemts izdaudzināt viņa vārdu pat ārzemniekiem ne pārāk viesmīlīgajās Amerikas Savienotajās Valstīs. Režisora tautietis - Frānsiss Fords Kopola - tobrīd jau bija iekarojis Holivudu un nofilmējis divas daļas no triloģijas „Krusttēvs” - gangstersāgas par „savējiem”, t.i., itāļu mafiju Amerikā.„Reiz Amerikā” iekļāvās vienā filmā, lai arī kinozāles tumsā (tikai tur to ir vērts skatīties) jāpavada veselas trīs stundas. Tas nenoliedzami bija līdzvērtīgs pienesums Kopolas uzartajā laukā. Lai arī ekrāna stāsts ir par ebreju mafiju, galvenā varoņa ar iesauku Nūdele lomai tika apstiprināts „savējais” – itāļu izcelsmes aktieris Roberts de Niro. Režisora klasesbiedra Enio Morikones komponētā mūzika kļuva par patstāvīgu filmas tēlu un nebūt nebija vājāka par slavenā Nino Rota sacerēto.Kritiķi un skatītāji vēl joprojām ķīvējas, kurš nospēlējis labāk –  de Niro vai Džeimss Vuds (Makss), bet šie strīdi ir neauglīgi. Visi aktieri ir lieliski, arī pati filma ir ģeniāla – Leones daiļrades virsotne, kas sasniegta izceļojot no agrīnā neoreālisma caur triumfāliem pelniem un „spageti” vesternu līķu kalniem.Pats Leone par savu veikumu ir teicis šādus vārdus:  „Šī nav vēsturiska filma, bet fantastiska, utopiska spēle ar amerikāņu mītiem. Šīs filmas galvenais varonis ir pats laiks. Kāda gangstera zaudētā laika meklējumi.”Laiks tiek saspiests un izkārtots kā kārtainā pīrāgā, kuru veido trīs laika slāņi. Darbība sākas 1933. gadā ar Nūdeles bēgšanu no bijušo pagrīdes brāļu atriebības, pēc tam jau risinās 1968. gadā (sirmais Nūdele pieņem noslēpumainu ielūgumu un cerībā uz brīnumu  atgriežas savas jaunības pilsētā – Ņujorkā), bet tad seko  pārlēciens viņa bērnībā, - pieci puišeļi geto rada tolaik vēl komisku bandu čapliniskā veidolā. Sižets virpuļo un met cilpas. Kustība un skaņa sakausē laikmetus, 66. gadā pacelts čemodāns tiek nolikts  zemē 33. gadā, bet spogulis, kurā šodien ieskaties, var atspoguļot tavu bērnu dienu vaigu. Leone pārdzīvoja, ka ASV no 227 minūšu garās filmas tika izveidots 135 minūšu televīzijas seriāls, kurā notikumi tika sarindoti hronoloģiskā secībā. Tā ir kā slepkavība, jo nevienu Leones kinolaika minūti nedrīkstētu upurēt. Leone pats neapjauta, kur beidzas dzīves realitāte un kur sākas kino realitāte.Kinomateriāla sagatavošanas posmā viņš lūdza palīdzību itāliešu mafijai un tika pieņemts audiencē pie viena no krusttēviem. Vakariņas noritēja saspringtā gaisotnē, jo mafiozi bija aizdomas, ka Leone vēlas uzņemt filmu par mājas saimnieka bijušo kompanjonu, Lakiju Lučāno. Režisoram nācās atklāt savas kārtis: „Es gribētu uzņemt filmu par ebreju mafiju.” Bandīts nekavējoties pārstāja ēst un ļoti lēnām noteica: „Tas it tieši tas, kas man vajadzīgs. Es tev palīdzēšu.” Filmēšanas laikā Leone gan īpašu palīdzību nesaņēma, toties viņam netraucēja kā traucēja Kopolam „Krusttēva” uzņemšanas periodā.Uzskaitot visus, ar kuru palīdzību viņam izdevās radīt cienījamu kino, vienlaikus var izveidot ne mazāk garu pirmklasīgu zvaigžņu sarakstu, ar kurām sadarbība tomēr nenotika. Tā bija ar visām Leones iecerēm, bet šo viņš gatavoja īpaši rūpīgi. Apbrīnojot Roberta de Niro sniegumu Nūdeles lomā, šķiet pat jocīgi, ka Leone sākotnēji grasījās šo lomu uzticēt Polam Ņūmenam, bet viņš atteicās, pamatodams to ar nevēlēšanos piedalīties filmā, kurā tiek atainota vardarbība. Leone apsvēra arī leģendārā trīsdesmito gadu kinogangstera Džeimsa Kegnija uzaicināšanu vecā Nūdeles lomai. Atbildes vietā Kegnijs pacēla augšup savas trīsošās rokas. Ja atceraties Džeimsu Vudu Maksa lomā, pamēģiniet iztēloties, kā to nospēlētu Žerārs Depardjē. Leoni piesaistīja ne vien viņa talantīgā aktierspēle, bet arī tumšā pagātne. Apturēja tas, ka gadījumā, ja Depardjē spēlētu Maksu jaunībā, tad vecā Maksa lomai nāktos pieaicināt Žanu Gabēnu. Šķiet, ka tas, kas sanāca, tomēr ir labākais no variantiem. Teju neiespējami iedomāties kādu citu de Niro vai Vuda vietā.Leone uzskatīja sevi par pesimistu. „Džona Forda darbos logā skatās ar cerību. Es rādu cilvēku, kurš bīstas atvērt durvis. Ja viņš to izdarīs, tad saņems lodi pierē. Tā jau tas ir. Kad lasām detektīva Pinkertona memuārus, uzzinām, ka viņš nogalinājis bandītus sapņos. Trūka drosmes, lai sastaptos aci pret aci. Es personīgi domāju, ka Nūdele tā arī neizlauzās no 1933. gada. Viņš visu nosapņoja. Visa filma ir tikai Nūdeles redzējumi opija reibumā, kuros es samanu kinematogrāfijas un amerikāņu mīta rēgus.”Ko gan vēl Leone būtu varējis uzņemt, ja viņam šī filma nozīmēja „pasaules galu, žanra galu, kino galu”. Un arī Amerikas, mīļās Amerikas galu.Filmas recenziju var lasīt arī: http://exler.ru/films/08-05-2002.htm