Pirmā reakcija, noskatoties režisores Kristas Burānes dokumentālo filmu Māra, – beidzot mums atkal ir viena Latvijas filma, par kuru ir ārkārtīgi interesanti domāt. Pat ja ne visam piekrist, tad vismaz prātā strīdēties, nevis vienaldzīgi noraidīt.
Vēl lieliskāk (un filmas kvalitātēm izšķiroši nozīmīgi) ir tas, ka Krista Burāne šajā gadījumā ir patiešām režisore un patiešām scenāriste – nevis piekabe operatoram, kurš pēc tradicionālas shēmas staigā pakaļ filmas varonim, pafilmē mājās, pafilmē darbā, pafilmē uz ielas, un gatavs! Cik vienkārši (un nožēlojami) būtu bijis paļauties uz faktu, ka Māra Ķimele taču pati ir režisore un personība – gan jau iznesīs filmu!
Tomēr te ir citādi, par to liecina jau filmas sākums, kurā katrs Ķimeles dzīvē būtiskais scenogrāfs rūpīgi iekārto sev kadra fonu un mizanscēnu; tikai Viktors Jansons staigā lieliskajā Lipkes muzeja interjerā, rokas kabatās sabāzis, un gaida, kas nu te būs un ko te filmēs. Krista Burāne respektē katra varoņa gribu, jo arī viņa te ierīko jaunu pasauli, kuras daudzie un brīžam negaidītie elementi kopā uzglezno Māru Ķimeli daudz tēlaināk un līdz ar to precīzāk, nekā spētu visatklātākās intervijas "runājošo galvu" žanrā.
Protams, kā jau minēts, te ir arī par ko pastrīdēties, un tieši tas ir aizraujoši. Visproblemātiskākais man šķiet "izgudrojums" ar Māras Ķimeles dēla Pētera virtuālo piedalīšanos filmā. Man traucē tas, ka no paša sākuma zinu – Toms Auniņš nav Pēteris Ķimelis, tāpēc viņa uzruna "mamm!" ir pilnīgs blefs. Skaidrs, ka to zina arī Māra Ķimele, tāpēc sarunā piedalās visai negribīgi – varbūt netic moderno tehnoloģiju iespējām, t. i., tam, ka Pēteris, nebūdams mašīnā, patiešām dzird, ko viņa saka. Filmas finālā autori atklāj, ka ar "visādu vadiņu" palīdzību ir mēģināts Pēteri maksimāli pietuvināt šai sarunai, un teorētiski varēja cerēt uz pieņēmumu, ka reizēm kaut ko patiesu ir vieglāk pateikt nevis tieši acīs, bet ar starpnieku. Tomēr pat nezinātājam filmas gaitā kļūst skaidrs, ka ar šo sarunu kaut kas īsti nav kārtībā – Toms Auniņš spiests bremzēt ritmu, jo viņš nevis dabiski reaģē uz Māras Ķimeles vārdiem, bet gaida, ko Pēteris Ķimelis "suflēs", un kļūst acīmredzams, ka īstai sarunai nepietiek ar vārdiem vien, vēl svarīgāki elementi ir mirkļa reakcija, žests, intonācija, mīmika. Un skatiens, kas nodod starpnieka neieinteresētību, – uz "vectētiņa paša rociņām" celto māju viņš vispār neskatās, blenž taisni un gaida, kad Pēteris ko teiks. Varbūt simboliski, ka par Pētera "zīmi" filmā izvēlēti kruķi – Tomam Auniņam, kā finālā redzams, nekādi kruķi nav vajadzīgi...
Otrs elements, par kuru varētu pastrīdēties, ir Māras Ķimeles vēstuļu lasījums Antas Eņģeles dziļajā balsī – kā tāds pareizticīgo baznīcas dziedājums. Te atkal varētu atrast visādus pamatojumus, kā šis dziedājums iederas filmas pasaulē un saspēlē ar citiem elementiem, teiksim, ar aizskatuves "šņorbēniņiem" kā baznīcas torņa zvanu sistēmu, taču nelaime ir viena – dziedošā intonācija neļauj uztvert saturu un novirza uzmanību no galvenās tēmas attiecībās starp Māru un viņas vecmāmiņu, visādā ziņā (ar plusa un mīnusa zīmi) apbrīnojamo Annu (Asju) Lācis. Tā te nav nekāda mantru atkārtošana, te ir titānu cīņa, divu lielu raksturu sadursme: "...visu laiku pastāv distance, un es nekad neaizmirstu, kur ir mana vieta un cik es esmu niecīga un dumja, salīdzinot ar tevi..." – ja šādu tekstu dziedājums aiznes gar ausīm, tas ir būtisks robs skatītāja saprašanā par to, kā un kāpēc veidojusies Māra Ķimele. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņas vecāki filmas pasaulē tikpat kā neiezīmējas, vienīgi mamma Dagmāra paliek atmiņā kā traģiska zīme – savai mammītei Asjai uzticīgi pieglaudusies meitenīte ar lenti matos, neveikli iemainīta pret Bertoltu Brehtu. Starp citu, tāpēc diezgan vienkāršots šķiet filmas fināla titrs "par godu mūsu mammām, tētiem un bērniem" – Māras Ķimeles dzīvē, šķiet, sakarības ir daudz sarežģītākas.
Scenogrāfu stāstīto par Māru un viņas izrādēm filma mēģina pārvērst par klātienes sarunu, kurā viens stāsta, pārējie klausās, un ir tikai viens brīdis, kurā šī saruna ar montāžas palīdzību uzdzirkst dialogā. Viktors Jansons, stāstot par pirmo sadarbību ar Ķimeli, dusmojas – bijusi tikai viena vēlēšanās, "aiziet un nekad ar to veceni nesarunāties". Ilmārs Blumbergs, bārdā nosmīnot ar intonāciju "nekur-jau-tu-neliksies", aizrāda: "Tas talants jau pievelk..." Filmā Māra talanti ir ne tikai kadrā, bet arī aiz tā (līdztekus jau minētajiem arī animācijas autori Anete Melece un Toms Burāns), un acīmredzot šis talantu koncentrāts arī ir filmas pievilcības noslēpums.
Māra ****
Dokumentāla filma. 2014. 80 min.
Režija, scenārijs, montāža – Krista Burāne
Operators Valdis Celmiņš
Studija Nomadi