Nezin kāpēc man jau izsenis ir īsta alerģija pret slavenu literāru darbu turpinājumiem. Tieši šī iemesla dēļ nekad neesmu nedz lasījusi Aleksandras Riplijas Skārletu, kurā solīts turpināt slavenās īru emigrantu pēcteces stāstu, nedz man ir bijusi pacietība izlasīt neskaitāmās fantāzijas daudzsējumu sāgas, kuru autori pēc tam, kad plus/mīnus tikts galā ar varoņiem, sāk driķēt turpinājumus par šamējo bērniem un mazbērniem. Noskurinājos arī tad, kad uzzināju, ka Dž. R. R. Tolkīns savulaik saposies hrestomātiskajam Gredzenu pavēlniekam tapināt sīkvelu ar nosaukumu Jaunā ēna. Paldies visiem svētajiem, ka vecmeistars no šīs idejas atteicās jau pēc trim lappusēm.
Visu pieminēto iemeslu dēļ, izdzirdot, ka visu laiku veiksmīgākās britu rakstnieces Dž. K. Roulingas septiņsējumu sērijai, kas vēsta par jaunā burvja Harija Potera piedzīvojumiem, gaidāma astotā grāmata, turklāt vēl ne godīgas prozas, bet gan lugas formātā, turklāt vēl cita autora spalvas radīta (kaut Dž. K. Roulinga piesaukta kā oriģinālā stāsta autore), mana skepse bija teju ar roku taustāma, un ne tikai mana – visas pasaules nerimstoši aktīvajos interneta poterforumos jau vismaz gadu virmoja bažas, kāds tad īsti būs šis turpinājums un ko tas nodarīs miljonu lasītāju iemīļotajai sāgai.
Fani plūda straumēm
Labi atceros, kā iesāku Potera ciklu lasīt un kā to pabeidzu. Sākums: tumšā ziemas vakarā, kratoties tramvajā un klēpī turot teju pret savu gribu iegādāto pirmo sērijas grāmatu, itin kā nejauši atšķirot pirmo lappusi... un attopoties galapunktā. Beigas: karstā jūlija dienā sēžot lauku mājas pagalmā, aizšķirot pēdējo lappusi un noraudot neviltotu asaru, ka ilggadējie kompanjoni – Harijs, Rons un Hermione – no šī brīža neatgriezeniski iegrims pagātnē. Jo septītās sērijas grāmatas noslēgumu autore viltīgi novieto 19 gadu tālā nākotnē pēc sižeta galīgā atrisinājuma, izslēdzot iespēju, ka kāds (vai viņa pati) jelkad varētu sadomāt rakstīt turpinājumu varoņu dēkām.
Un tomēr: ir pagājuši deviņi gadi, un naktī uz 31. jūliju uzticīgie fani straumēm plūda uz grāmatnīcām, lai sagaidītu sērijas astoto grāmatu Harijs Poters un nolādētais bērns, turklāt nevis parastu grāmatu – lugu, kuras pirmizrāde notika iepriekšējās dienas vakarā Londonā. Sakot "grāmatnīcas", es domāju arī mūsu pašu Jāņa Rozes grāmatnīcu, kurā divos naktī (lai pieskaņotos Londonas laika joslai) pulcējās kvēlākie Potera sāgas fani, lai iespējami ātrāk dabūtu savās rokās jauno sējumu. Jau nākamajā rītā interneta vide piebira pilna ar galēji kontroversiāliem viedokļiem.
Poters nav laimīgs tēva lomā
Par ko tad vēsta astotā sāgas daļa, kas turpinās pēc Roulingas iepriekšējā grāmatā "pieliktā punkta" – pēdējiem Harija Potera piedzīvojumiem un laimīgajām beigām, kad mūsu varoņi, nu jau četrdesmitgadnieki, pavada savus bērnus uz Cūkkārpas ekspresi, kas tos aizvizinās uz maģijas un burvestību arodskolu? Vai ir iespējams turpinājums pēc laimīgām beigām? Izrādās, ir gan.
Teju četrdesmit gadu vecais Harijs dzīvo kārtīga Burvestību ministrijas darbinieka un triju bērnu tēva dzīvi, bet dziļi viņā tomēr gruzd vainas apziņa, ka savulaik, kad viņš izcīnīja kaujas ar savu arhiienaidnieku lordu Voldemortu, dzīvība bija jāzaudē tik daudziem. Viņš nejūtas laimīgs tēva lomā un nespēj saprasties ar saviem durstīgo pusaudžu vecumu sasniegušajiem dēliem. Paaudžu konflikts visā savā krāšņumā: padsmitgadīgais Albuss Severuss (atvainojiet, es nespēju viņu nosaukt par Baltusu kā latviešu tulkojumā) mūžīgi jūtas sava populārā tēva slavas ķīlnieks un tāpēc, gluži loģiski, sāk dumpoties. Veiksme, cildinājumi, panākumi – viss tēva komplekts viņam gājis secen, un Albuss mierinājumu rod lai nu kur, bet sirsnīgā draudzībā ar Skorpiju Malfoju, Drako Malfoja dēlu! (Drako visas oriģinālās sērijas garumā bijis Harijam ne tikai kaitinošs, bet arī bīstams dadzis acī.) Papildus visam Albuss nebūt nav brašā Grifidora (tajā ietilpa visa sākotnējās sāgas varonīgā trijotne), bet gan ambiciozā Slīdeņa nama pārstāvis! Ar šo negaidīto perspektīvas maiņu autori patiesībā turpina tēmu, ko aizsāka jau pēdējās divas oriģinālās sāgas grāmatas: izteikti jungisku diskusiju par varoņa un tā ēnas – apspiestās, noģiedamās, tumšās un instinktīvās puses – vienotību. Tieši tāpat kā Harijs sevī juta tumšā lorda Voldemorta klātesamību un zināmos apstākļos riskēja pilnībā pārtapt savā "ēnā", arī Albuss sevī nes ko tumšu, kas attiecīgā situācijā varētu nākt gaismā. Turklāt fantāzijas žanrā šāda dualitāte nav retums. Daudzi Gredzenu pavēlnieka fani sešdesmitajos gados bija šokā par pētnieka Timotija O’Nīla teoriju, kas vēstīja, ka no jungiskās psiholoģijas viedokļa varonīgais gredzena nesējs Frodo un monstrozais Gollums ir viena un tā pati būtne. Taču jaunās Potera grāmatas autori vairāk nekā attāli ļauj nojaust, ka Albuss un Skorpijs abi ir potenciālie nākotnes Voldemorta veidoli: Albuss pat vairāk, jo ir ticis dziļāk sāpināts. Un līdz pat pašām teksta beigām neatklāta paliek atbilde uz jautājumu: kurš no grāmatas varoņiem ir nosaukumā minētais bērns ar lāstu? Albuss, Skorpijs vai kāds cits?
Mītiskais pieaugšanas stāsts
No neparastā – proti, lugas – formāta stāstījums vienlaikus gan iegūst, gan zaudē. Iegūst darbības dinamikas dēļ, zaudē – jo atsevišķus vēstījuma aspektus šajā formātā parādīt ir neiespējami. Tie iekļauti dāsnajās skatuves remarkās, kas savukārt vietumis ir tik poētiskas, ka iemanto teksta statusu un attiecīgi ir novērtējamas tikai šādā – lasāmā – formātā, nevis uzvedumā. Lugas formāts ir atbildīgs arī par lielākoties uzkrītoši patētisko dialogu toni, kas uz skatuves, domājams, iederētos labi, bet iespiestā tekstā atstāj nedaudz pārspīlētu iespaidu. No otras puses, lugā daudz reminiscenču ne tikai uz grāmatām, bet arī ekranizācijām, un tas veicina teksta atpazīstamību.
Lugas teksts ir piesātināts ar plašiem "vārds vārdā" citātiem no oriģinālās sērijas, un arī tematika zvērinātos nu jau pieaugušos Potera sāgas fanus atsauks atpakaļ bērnības sapņu un piedzīvojumu pasaulē. Lai izvairītos no sižeta atklāšanas, tikai pieminēšu, ka varoņi atkal dosies Aizliegtajā mežā, izmantos Laikgriezi, apmeklēs Cūkkārpu un Godrika gravu, sastaps vairākus varoņus, no kuriem jau bijām atvadījušies uz mūžu, smaidīs par fanu kopai zināmajām "iekšējām frāzēm" ("Always!") un riskēs ar to, ka viss pazīstamais un iemīļotais stāsts var tikt pārrakstīts pavisam citās intonācijās... Varam jau ironizēt: tāpat kā pēdējās nedēļās pasauli apsēduši virtuālie briesmonīši pokemoni, kas bija modē pirms gadiem padsmit, arī pieaugušo vecumu sasniegušie Potera fani ar jauno grāmatu itin kā atgriežas bērnībā. Tomēr Harijs Poters un nolādētais bērns intonatīvi jūtami atšķiras no lasītāju (gan pozitīvā, gan negatīvā kontekstā) piesauktā sākotnējā "kanona". Tiesa, nav pazudusi varoņu naivitāte un – arī četrdesmit gadu vecumā – tīniskā zirgošanās, taču joprojām dzīvīgi darbojas mītiskais kods: varoņa iniciācijas ceļš, rituālā nāve un atdzimšana – tas viss ir šeit, atkal tikpat jauns vai sens, kāds tas mītos un pasakās bijis jau gadu tūkstošiem ilgi. Un, kā jau mītos un pasakās, uzvarētāja lomai tiek izvirzīts mazais, neievērojamais, nožēlojamais, citiem vārdiem – nevis varonis, bet lūzeris. Jā, šīs ir tēmas, kuras atkal un atkal aktualizēja jau sākotnējā sērija, bet varbūt ir jautājumi, par kuriem ir jārunā ar katru paaudzi atkārtoti? Jo, par spīti priekšstatam (to gan vairāk veicināja ekranizācijas), ka Potera sāga ir vienvienīgi blīkšķi, burvestības un sprādzieni, grāmatas patiesībā propagandē kluso varonību, kam ar specefektiem nav nekā kopīga, – uzticības, draudzības, morāles vērtību, nevis sevis idealizēšanu, bet savu trūkumu apjausmu un uzvaru, kas nereti sasniedzama, tieši atsakoties no cīņas.
Interneta laikmets daudziem populāriem autoriem ir izdarījis lāča pakalpojumu: tā kā ir tik daudz vietņu, kur faniem apmainīties domām, nav daudz noslēpumu, kurus cītīgākie fani nenojaustu jau pirms grāmatas iznākšanas. Arī Harijs Poters un nolādētais bērns jau ticis kritiski salīdzināts ar fanstāstiem – un ne ar tiem labākajiem. Pilnīgi iespējams, ka zvērinātāko fanu kopa šo darbu nekad nepieņems kā sērijas astoto grāmatu. Taču tas nemaina stūrgalvīgos faktus: gribot vai negribot Harija Potera piedzīvojumi ir iekļuvuši to tekstu vidū, kuri cilvēkiem gluži vienkārši ir nepieciešami, arī tad – vai jo īpaši tad –, ja tie jau kuro reizi griež uz riņķi to pašu mītisko pieaugšanas stāstu. Jo mums visiem ir jāpieaug – un ne jau izaugot ārā no fantāzijas stāstiem, bet ieaugot tajos.
ak vai
melnais humors
Imants Imants