Ar Graustu miljonāru viss jau ir noticis — tā kļuvusi par gada sensāciju, pierādot, ka laiku pa laikam arī Amerikas Kinoakadēmija ir gatava līdzradīt pelnrušķītes stāstus, piespēlējot talantīgam darbam, kuru neviens, šķiet, nav mārketējis un mērķējis globālām uzvarām. Šoreiz pelnrušķīte ir britu filma Graustu miljonārs, kura, kā jau rakstīts un aprakstīts ne vienu reizi vien, ir britu režisora Denija Boila Mumbajā tapusi filma, kam pēc visiem loģikas likumiem nevajadzētu uzrunāt plašas "globalizētās publikas" masas — ne tur atpazīstamu aktieru, ne kādu citu uz mārketinga paplātes eleganti pasniedzamu fīču. Lai pelnrušķītes stāsts būtu pavisam autentisks, traucē vien Denija Boila pieredze — viņš nav nekāds iesācējs, bet gan viens no Lielbritānijas iezīmīgākajiem režisoriem jau kopš Trainspotting laikiem.
Graustu miljonārs ir apbrīnojami gudri būvēts darbs — enerģisks,
dinamisks, aizraujošs vēstījums, kas uzvērpts uz visu mūsu
"globālās frustrācijas" uzskatāma pierādījuma — TV spēles Vai gribi
būt miljonārs? sižeta un spriedzes. Turklāt TV šova momentā
atpazīstamā skatuves uzbūve un loģika nodrošina filmai
atpazīstamības momentu, kas iedarbojas! Jo, re, re, izrādās, TV
miljonāru spēle rullē ne tikai te, Eiropā, bet pat Indijā!
Rafinēts āķis
Ar šo āķi — Vai gribi būt miljonārs? — režisoram Denijam Boilam ir pilnīgi pieticis, lai uzbūvētu pārliecinošu mākslas darbu, kas uzrunājis arī ASV kinoakadēmiķus. Atgādināšu, ka filmas galvenais varonis ir jauneklis, vārdā Džamals Maliks, kurš atrodas dažus mirkļus pirms uzvaras un miljonu iegūšanas šovā Vai gribi būt miljonārs? Tas gan netraucē šova vadītājam (Indijas Ķibilda/Līča bravūrīgai versijai) noorganizēt Džamala aizvešanu uz policiju, kur sava darba profesionāļi ķeras viņam klāt ar tādu sparu, it kā saskatījušies amerikāņu filmas par ASV karavīru zvērībām Gvantanamo. Taču indiešu policisti inkvizitoru paņēmienus drīz vien aizstāj ar iejūtīgu klausītāju pozīciju — laiks Džamala stāstiem, komentējot ikkatru viņa atbildi uz konkrēto savu atbildi TV šovā. Ar katru Džamala pastāstu iz bērnības policistu skepse dilst, bet skatītājs arvien pamatīgāk aizraujas ar temperamentīgo, emocionālo filmas vēstījumu, kur traģiskais ar komisko saausti pārliecinošā veselumā. Teiksim, jautājums par kādu sensenu indiešu filmu zvaigzni, ko, pēc TV šova veidotāju domām, Džamalam — uz ielas augušam un skolās negājušam — nevajadzētu zināt ne par ko. No kurienes lai viņi zina, ka bērnībā Džamals ar savu brāli ir dievinājuši indiešu superzvaigzni Amitabahu Bačanu, kas pārcilvēka pārticībā mēdzis nolaisties ar helikopteru arī graustu rajonos. Šī ekrāna Dieva autogrāfa vārdā — Džamals gatavs pārdzīvot peldi smirdīgos izkārnījumos (ko darīt — kāds viņu ieslēdzis atejā) un tieši tāds smirdīgs, apķepis un laimīgs ierasties pēc zvaigznes autogrāfa… Stāsti iz Džamala bērnības, kas kalpo kā ilustrācija un paskaidrojums viņa viedumam, seko viens otram — te ir gan mātes nāve, gan bēgšana no patversmes, kuras laipnie aizgādņi nodarbojas ar šaušalīgām lietām, lai veicinātu ubagošanas biznesu ar bāriņiem.
Džamalam piemīt izturība un sīkstums kā kaķim, lai kur viņu dzīve mētātu, lai cik baiga arī būtu viņa pieredze — viņš vienmēr nokrīt uz visām četrām. Kopā ar vecāko brāli — viņš agrā bērnībā mēdza lasīt Dimā romānu Trīs musketieri (līdz galam viņi tam netiek, un tas ir teju liktenīgs fakts Džamala dzīvē), būtībā — viņi abi ir gan musketieri, gan oliveri tvisti, varoņi, kādi apdzīvo rietumu piedzīvojumu literatūras klasiku. Viņu kompānijā ir arī meitenīte Latika. Džamals, brālis un Latika — šī trīsstūra attiecības, ir vēl viena svarīga sižeta līnija, kas līdzās Džamala atmiņu ainām filmas vēstījumu padara par neprognozējamu, cilvēcisko kaislību — mīlestības, nodevības un milzīgas uzticības ģenerētu stāstu. Mīlestībai būs lemts uzvarēt, kā jau tam jānotiek filmā, it īpaši indiešu filmās! Par spīti tiem daudzajiem gadiem, kuru laikā trijotnes ceļi pašķirsies, kriminālajām peripetijām, kurās iesaistīsies Džamala brālis — visai šai raibajai dzīvei, kurā Džamals ne mirkli nav zaudējis attapību un pašcieņu.
Snaikstoties ap Bolivudu
Filmas operatora darbs, mūzika, ko noteikti vērts iegūt saundtreka versijā, dinamiskā montāža — ir tās kvalitātes, kas ne mirkli neļauj pukstēt par tēmu — re, kā akadēmiķi uzrāvušies uz eksotiku. Kaut nenoliedzami Graustu miljonārs piedāvā eksotiku, tā nav ne deklaratīva, ne demonstratīva, ne pašmērķīga. Rietumu kino jau labu laiku skaudīgi snaikstās ar Indijas Bolivudas fenomenu, šo paralēlo pasauli, kas līdz rietumu skatītājam tomēr nenonāk — citas tradīcijas, citi kultūrkodi, pašiem savu skatītāju miljonu gana. (Indijas kino popularitāte savulaik PSRS ir cits un sens stāsts — tā drīzāk bija skaidrojama ar indiešu filmu "nekaitīgumu": dzied, dej, mīl, un nekādu ideoloģisku pretrunu!)
Varbūt atminaties, ka Bolivudas kiču un indiešu kino motīvus savā nu jau pasenajā mūziklā Mulenrūža izspēlēja Bezs Lurmens. Britam Denijam Boilam Indijas materiālu ir izdevies izmantot absolūtu organiski — bez pašmērķīguma un butaforijas garšas. Bravo!